Saulespuķes nezin

Tas saulesspuķu lauks zied netālu no Malaizijas aviolainera atlūzām un tā pasažieru mantām – ceļasomām, saulesbrillēm, bērnu rotaļlietām, kārtīm, iesāktiem zīmējumiem un pusizlasītām grāmatām. Saulespuķes neko nezin par 298 bojāgājušajiem, no kuriem lielākā daļa bija no Nīderlandes, zemes, kur saulespuķe ir simbols, Van Goga puķe.

Ko mēs? Mēs izvirzām sazvērestības teorijas ( terorisma akts? kam tas bija “izdevīgi” – Krievijai, Ukrainai, ASV vai AIDS pētnieku “mafijai”), organizējam izmeklēšanas komisijas ( ko jums tas atgādina? Man – Zolitūdi), ražojam neskaitāmas ziņas un versijas, lai gan dziļākajā būtībā mēs jau visu zinām.

Tās bezjēdzīgās, prātam neaptverami bezjēdzīgās nāves ir izraisījis visbanālākais cilvēka ļaunums, truls, bezdomu, bezjūtu, nozombēts un, ļoti ticams, kārtīgi apdolbījies ļaunums. Nu palaidu raķeti, nu sajucu, nu gadījās, nu i. Jā, šim ļaunumam ir vārds un uzvārds, un personas kods, bet vai tas  ir būtiskākais?

Būtiskākais man tagad šķiet, ka to trulo bezdomu ļaunumu šobrīd atbalsta visi, kas ražo versijas par “Putina lidmašīnu”, “Kam tas bija izdevīgi”; visi, kas joprojām nespēj paust savu nostāju pret Putina režīmu un Krimas aneksiju, kas joprojām lien ( jā, tieši “lien”) uz Krievijas dienas ikru un JV grabuļu pārtijām Jūrmalā; tie, kas rīkos Pasaules koru olimpiādi Sočos un tie, kas brauks tur dziedāt smukas dziesmiņas. Jo tā jau ir tikai kultūra, tā jau nav politika, un cilvēki jau nav vainīgi, ka Putins “ir tāds”. Vajag taču braukt un “runāt”.

Ko runāt, es pieļauju, ir skaidrs. Kur runāt, to gan neviens nezin. No skatuves, smukās dziesmas vietā? Apbalvošanas ceremonijā, saņemot medaļas no Krievijas amatpersonu rokām, pozējot fotogrāfiem un gludiem Krievijas TV sižetiem, kas liecina – valstī viss ir kārtībā. Mēs par mieru, mēs rīkojam svētkus, pie mums brauc, mūs mīl, mūs ciena, mums pateicas…

Mēs taču to zinām, vai ne?