Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

 

Dienu, kad sāk tirgot biļetes uz Dziesmusvētku koncertiem, es nomīcos pa virtuālo rindu. Kad vakarpusē tieku pie pirkšanas, palikušas vien biļetes uz vokālsimfoniskās mūzikas koncertu. Noriju vilšanās sajūtu, nopērku divas uz to,  stāstu sev, ka gan jau Kosmoss parūpēsies un sakārtos visu “kā tam būs jānotiek” un liekos mierā.

Es neesmu rūdītā Dziesmusvētku publika “kopš bērna kājas”. Ar skolas kori kaut kā neiekrita piedalīties nevienos Dziesmusvētkos, bet  deju pulciņā sabiju vien pāris mēnešus. Tai laikā esmu izstīdzējusi tieva un gara akcelerāte, galvastiesu garāka par kolektīva garāko puiku, un, uz mani skatoties, pulciņa vadītāja šūpo galvu: “Nu te pat tautastērpu nevar uzvilkt, viss kā uz pakaramā”. Tie ir padomju gadi un nemitīga cīņa un sacenšanās, rajona skolas cīnās par labākās statusu, sacenšas ar koriem, deju kolektīviem un sporta komandām, tāpēc visur ir liels pieprasījums pēc labākajiem. Es nezinu, kā ir tagad, bet es ļoti ceru, ka savādāk. Vismaz bērnu un skolēnu kolektīvos. Lai tā rūgtā patiesība, ka ne visi var dziedāt un ne visi var dejot, – davai, lai tā pienāk vēlāk, jau pieaugušo pasaulē. Ivars Cinkuss gan kādā intervijā saka, ka savā vīru korī ņem visus, kas grib dziedāt. Jo – ja grib, tātad var.

IMG_3188

Un tā nu es nenokļūstu nevienos Dziesmusvētkos kā dalībnieks. Jaunībā ir citas prioritātes un ņemšanās,  saldā dzīve, puiši, bērni, māksla un karjera, es klātienē nenonāku ne leģendārajos 90.gada Dziesmusvētkos, kur visu koncertu vienā raudāšanā noraud uz Latviju sabraukušie trimdas latvieši, ne leģendārajos Rīgas 800–gades Dziesmusvētkos, kuros ūdens ekrāna projekcijā Ojārs Vācietis skaita: “Kuries mana uguns, kuries…Turies, mana nolemtība, turies…”  Dziesmusvētkiem es pietuvinos tikai laikā, kad strādāju LTV un tātad arī Dziesmusvētkos. 2008. gadā mēs filmējam sižetiņus, kas saucas “Mans Dziesmusvētku stāsts”. Vienā intervējam dvīņumāsas, kas pasaulē nākušas Dziesmusvētku simtgades gadā, Dziesmusvētku laikā – tagad abas ir diriģentes, mamma tā vēlējusi – lai meitas iet Dziesmusvētku gājienā, savu koru priekšgalā.

–“Kā tas ir – iet Dziesmusvētku gājienā?” mēs ar žurnālisti S. prašņājam.

–“Jūs pašas esat gājušas?”

Noliedzoši purinām galvas.

– “Tad to nevar izstāstīt.”

Filmējam sievieti, kura piedalījusies Dziesmusvētkos Sibīrijā. Kāds izsūtītais, mūzikas skolotājs, tur tādus saorganizēja. Pakāpies uz kartupeļu kastes, lai diriģētu kopkori. “Protams, ka kopā ar vietējiem krieviem, neviens jau neļautu tikai latviešiem savus Dziesmusvētkus tur turēt,” viņa stāsta: “Repertuārā tikai krievu dziesmas, es vēl tagad atceros, par traktoru,  tankistu un Staļinu. Un par nekādu daudzbalsību tur runa nevarēja būt, uz to taču tie krievi vispār nebija spējīgi, pat vienbalsīgi dziedot, tik skaļi bļāva, ka diriģents viņus nemitīgi kušināja.” Šo sižetu es montēju kopā ar K., mūsu vienīgo sievieti montāžā un vienīgo krievieti. Es neteikšu, ka nemulstu brīdī, kad viņai montāžā jāklausās šie vārdi.

Šos un turpmākos Dziesmusvētkus esmu akreditētā žurnāliste, eju uz koncertiem, sēžu mēģinājumos, un tā pamazām tas viss sākas. Šogad pirmo gadu vairs nestrādāju Dziesmusvētkos, biļešu man nav, bet Kosmoss ir sācis darboties. Trīs mēnešus pirms svētkiem piezvana režisors V. un piedāvā uzrakstīt tekstus Dziesmusvētku atklāšanas koncertam. Es ar entuziasmu atsaucos. Atklāšanas koncertā esmu kopā ar ģimeni, ar savējiem, un man tas ir svarīgi. Ir dēls, ir krustmeita – kuri apgalvo, ka Dziesmsuvētki “ne pārāk interesē” un “nav viņu formāts”. Tieši tāpat kā es viņu vecumā.

-“Kā patika koncerts?”

– “Negaidīti labi!” viņi atsaucas un pat nolaiko manas koncerta bildes instagramā.

36867549_1718786161491849_8599953127203930112_o

Toties man pēc atklāšanas koncerta ir pilnīgi skaidrs, ka jāsāk Kosmosam drusku palīdzēt, un es ķeros pie aktīvas biļešu meklēšanas. Prasu pēc liekas biļetes visiem paziņām un puspaziņām, meklēju caur soctīkliem, ieskatos ss.com un līksmoju – plašā izvēlē 2 biļetes uz “Zvaigžņu ceļā” pa 100 eiro, pa 70 eiro! Kad atveru sludinājumu, redzu, ka cena ir par vienu biļeti. Draudzene mani pievieno FB grupai, kur pārdod un meklē biļetes, tur valda drudžaina rosība, “izmestas” biļetes izķer 3 minūšu laikā – jums PM, PM, skatiet PM, rezervēts, es rindā, es arī, pārdots. Kāda kundze ieliek sludinājumu, ka meklē biļetes uz “Māras zemi”  no 10 līdz 15 eiro. Kāds viņu nosauc par naivu, kāds par nīkuli, kāds par skopuli. Sākas gara diskusija par biļešu cenām. Vai atdot par nominālvērtību un uzlabot savu karmu? Vai rindā stāvētājiem nepienākas sāpju nauda par garajām stundām, citādi te atnāk daži pēdējā brīdī pie visa gatava un vēl činkst par uzcenojumiem! Un, ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums, cenu nosaka tirgus, nevis karma! Tikmēr biļešu cenas ss ir uzkāpušas līdz 230 eiro par biļeti. Cilvēki raksta, ka tas ir pārpircēju triks – lai  tie 120 eiro par biļeti jau tā tīri cilvēcīgi izskatās. Vakarā kundze ieraksta, ka dabūjusi biļetes pa 10 un 15 eiro un noskatījusies “Māras zemes” ģenerālmēģinājumu, paldies labiem cilvēkiem, paldies tautiešiem, paldies.

Kosmoss un FB spēks šancē, arī es tieku pie visām kārotajām biļetēm caur pazīstamiem cilvēkiem, labās vietās, bez sāpju naudām. Gaidot “Māras zemes” sākumu, lielais vairums jau ieņēmuši savas vietas, tribīnes pilnas. Kāds tumsnējs pāris, vīrietis un sieviete, mulsi smaidīdami un atvainodamies, spraucas garām sēdošo rindai uz savām vietām. Viņi var būt tikpat labi azerbaidžāņi, tikpat labi irāņi. Vai afgāņi. Un spraucas garām viņi tā – ar mugurām un dibeniem pret sēdošajiem. Latviešu kundzes nosodoši groza galvas. “Nu tā jau ir, no ko var gribēt, neviens jau viņus nav mācījis, kā jāuzvedas!” notiekošo komentē kundze pelēkā vilnas jakā ar latvju rakstiem, kas seko pārim: “Galvenais, ka tik nebūtu uguņošana!” Nezinu, vai kundze rakstainajā jakā ir kopā ar pāri, vai tikai ar savu viedokli.  Brīdi vēlāk redzu, ka viņa, pieliekusies pārim, kaut ko skaidro. No savas vietas nedzirdu, vai tā ir pieklājīgas uzvedības ābece, deju uzveduma koncepcija vai Dziesmusvētku tradīcijas vēsture.

Par “Māras zemi” pirmais cepiens bija jau ziemā – par senvēstures kostīmiem no  Ķīnas sintētikas, par lieluzveduma ideju, par jaunajām horeogrāfijām un klasikas iztrūkumu, par dejas “Dievs, sargi Tēviju!” patētisko patriotismu. Diskusijās es aizstāvu uzveduma ideju. Jau doma vien, ka no negatava darba var izraut sastāvdaļas, ķidāt un vērtēt, griež manā miesā. Un jaunradei būt, nu nevar iztikt tikai ar “Rucavieti” un “Gatves deju” gadu no gada, un kad tad vēl, ja ne simtgadē, – tā es domāju un paužu. Redzot rezultātu, nevaru ar roku uz sirds apgalvot, ka man līdz galam patīk viss, ko redzu. Patiesībā atspārdītais “Dievs, sargi Tēviju” kļūst par vienu no “skudriņu” momentiem un kulminācijām, kuru kopumā man pietrūkst, tautiskais orgasms, Hermaņa vārdiem sakot, izpaliek. Savu viedokli paturu pie sevis, nedalos soctīklos – lai strādā  kritiķi un laiks, tie teiks, tie rādīs.

36872626_1718782928158839_8541595890429722624_o

Tikmēr aizeju arī uz laicīgi iepirkto vokālsimfonisko “Arēnā”. Blakus man sēž ģimene ar trim bērniem, sarunājas krieviski. Zīdainītis mammas rokās saldi guļ, bet divgadniekam iet grūti,  un “Melanholiskā valša” laikā tētis ar viņu dodas pastaigāt pa zāli, un puika veic 100m skrējiena distanci centrālajā ejā līdz skatuvei un atpakaļ pie tēta opā. Es kušinu sevī splīnīgo kundzi pelēkā vilnas jakā ar latvju rakstiem “nu tā jau ir, no ko var gribēt, neviens jau viņus nav mācījis”, jo šajā koncertā bērnus ucina, uzēd un padzeras, filmē un sēž telefonos arī latviešu un ārzemnieku ģimenes, gaisā virmo tāda jau pa pusei brīvdabas koncerta atmosfēra. Labi, ka četru orķestru un turpat 40 koru jauda to mazliet pietušē, koncertu dzirdēt var.  Un arī pa telefonu neviens, gods kam gods, šoreiz nerunā.

Likumsakarīgi, ka vakarā tviterī kārtējo reizi uzvirmo diskusijas – ko kultūras pasākumos darīt ar bērniem? Nav ko viņiem tur darīt, vecāki moka sevi, moka bērnus un, protams, pārējo publiku,  organizētājiem par to jāatbild, lai publikai nav jāuzņemas nīgrā aizrādītāja funkcijas, – tā viena puse. Bērni Latvijā sabiedriskās vietās nav gaidīti, tā mēs to demogrāfiju neuzlabosim – tā otri.

Pēc šī koncerta komponists E. ieraksta tviterī: “Paldies Vokāli simfoniskās mūzikas koncerta programmas veidotājiem, ka 13 skaņdarbu vidū iekļāva tieši vienu komponistes-sievietes skaņdarbu. Jo sievietei, protams, vieta virtuvē, nevis pie nošpapīra” – un viedokļu diskotēka var sākties!

Jā, jā, atsaucas kāda sievietes balss, arī kokļu mūzikas koncertā jaundarbi pasūtināti vīriešiem, sievietes pie koklēm un organizēšanas. Nu, tipa, virtuvē. “Feministes, paklusējiet, nebojājiet svētkus!” nāk kāda norāde basā. Bet, ziniet, man – man liekas  pareizi par to runāt. Un nevis tāpēc, ka sievietes “grib sevi uzspiest/par katru cenu/ar mākslīgām kvotām/un ķeksīša pēc”, bet tāpēc, ka kopkoris bez sievietes balss neskan pilnskanīgi. Ja vien jūs apzināti nesat nopircis biļeti uz vīru koru koncertu, protams.

Atceros arī, ka pagājušajos Dziesmusvētkos tviterī bija diskusija, vai noslēguma koncertā vajadzētu skanēt kādai dziesmai krievu valodā. Jo arī viņu balsis ir kopkorī. Viedokļu diskotēka ātri uzkarsa, ar troksni eksplodēja tūkstoš gabalos, un tā arī nav ne salabota, ne atjaunota. Nē, es negribu dzirdēt Dunajevski vai Pahmutovu, bet Platona Buravicka dziesmu ar Sergeja Timofejeva dzeju – kāpēc gan nē?

36865660_1718788014824997_7699328438334652416_o

Bet šie Dziesmusvētki man tiešām patīk, no visas sirds  – no manas aktīvās Dziesmusvētku apmeklētājas pieredzes – vislabāk! Man šķiet, ka šajos svētkos ir krietni mazāk svētsvinīgi stīvo runu un tukšo frāžu. Ka mēs kaut kā savādāk paskatāmies un ieraugām sevi, viens otru, Latviju. Ir daudz bezmaksas pasākumu pilsētā un brīvdabā, kur nevienam netraucē bērni un kur sanāk sirmās galvas, kuriem nav paveicies nopirkt biļetes. Vai kuri nevar atļauties nopirkt biļetes. Ka ir vairāk tīra prieka, ka pašapziņas ir vairāk, uzslavu ir vairāk, ka vairāk svinam paši sev, viens otram. Un ka vienā nedēļā ir jāraud un jāsmejas, tā saka Ivars Cinkuss. Un man beidzot ir izdevies noķert arī simtgades svinēšanas sajūtu.

Sociālajos tīklos kāds pārpublicē Gunāra Janaiša blogu ar Imanta Ziedoņa rakstu “Pēc tam” un paša Janaiša bildēm no 1973.gada, Dziesmusvētku simtgades. Es ilgi pētu fotogrāfijas,  tajās notverto cilvēku sejas un saprotu, ka šogad cilvēku sejas ir savādākas – tās ir brīvu cilvēku sejas.

36939823_1900063076953621_281866248231321600_o

Noslēguma koncerta dienā es uzvelku linu kreklu, apsienu Jēkabpils jostu un eju pārvietot mašīnu uz tuvo stāvvietu. Vakar vakarā vēlu iebraucām Rīgā no laukiem un mana ierastā stāvvieta bija stāvgrūdām pilna, nevienas brīvas auto vietas no Mežaparka līdz Lielajiem kapiem nebija, Rīga tukša kā pa Jāņiem un Rimi pieci pircēji. Nu ja, tas bija vakars ar diviem koncertiem – pēdējā “Māras zeme” un “Zvaigžņu ceļā” ģenerālis.

“Sveiciens svētkos!” man māj nepazīstama kundze. Stāvvietā satieku Eiroparlamenta deputāti pilnā tautastērpā, mēs sasveicināmies un runājam, kaut gan pirms tam esam kontaktējušās tikai virtuāli. Sirma māmiņa villainē  lēni steberē Mežaparka estrādes virzienā, un man  ir drusku jāparaud. Es neko par viņu nezinu, varbūt ikdienā viņa ir viena kašķīga tante, viena ellīga vecene, kas terorizē kaimiņus un ļečī savus bērnus un mazbērnus, bet šajos svētkos viņa man ir sirma  latvju mammīte, tāda Zaļkalna māmiņa, kas stīvām locītavām lēni steberē Mežaparkā virzienā. “Dzīves patiesības nav mākslas patiesības,” mēdza atkārtot mākslinieks Arnolds Plaudis. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Un jā, es droši vien palieku veca, arī tas vēl visam piedevās.

Draudzene uz noslēguma koncertu atbraukusi no Liepājas.

Pa ceļam piestājuši mazā veikaliņā, pircēju daudz, viena pārdevēja apkalpo, rinda uz priekšu  virzās gliemeža ātrumā.

-“Mēs šitā Dziesmusvētku noslēguma koncertu nokavēsim!” – kāda rindā stāvētāja neiztur, uzšvirkst: “Nu vai tad tiešām nevar vēl kādu pārdevēju pasaukt!”

-“Nav neviena, visi šonedēļ Rīgā, dzied un dejo!” – tā vientuļā pārdevēja pretī.

Koncertā priekšējā rindā pieci franciski runājoši ārzemnieki, laikam pirmo reizi Dziesmusvētkos, ziņkārīgi un mulsi groza galvas un staipa kaklus visu sākuma daļu – neviena lapiņa svešvalodā par notiekošo nav pieejama, un “vietējā mēle” – jauna gaišmate – kaut ko suflē tik tam vienam, kas ar viņu sildās zem viena pleda, tas arī iztur koncertu līdz beigām, un vēl vien kundze, bet tā finālā jau vairs nejaudā lēkt kājās pie katras dziesmas, pēc “Saules, Pērkons, Daugava” paliek sēžam.

Mans pirmais tautiskais orgasms, Hermaņa vārdiem runājot, atnāk ar “Lauztajām priedēm”. Manos skolas laikos tā bija “apspiestās strādnieku šķiras pretošanās” un “sociālistiskās revolūcijas” dziesma, kurā Māris Sirmais ir no jauna ielējis saturu, un ne pilienu Raiņa nav izšļakstījis. Pēc koncerta tīmeklī parādīsies kādas koristes video, kā viņš šo dziesmu ar kopkori sastrādājis – pa teikumam, pa rindai, pa vārdam, katrā jēgu un saprašanu par dziedamo ieliekot.

Paula un Petera “Manai Dzimtenei” izskan divreiz. Droši vien arī par pagājušajiem Dziesmusvētkiem.

Ai, nu un tad nāk tā Zanderes vēstule vēl nedzimušajam bērnam, un pie vārdiem “gaidiet mani, es būšu” stāvus gaisā uzšaujas balti gaismas kūļi, un tad jau skan trompete un zvani, un “virs galvas mūžīgs Piena ceļš”, koristu balsis no estrādes paceļas debesīs, visa skatītāju zona vibrē un mirgo baltās gaismiņās, – vēlāk aerofotogrāfijās Mežaparka estrāde tiešām izskatīsies kā izgaismots milzu lidojošais šķīvis no citas planētas, kas nakts vidū nolaidies tumša meža vidū – un tas ir tas brīdis, kas uzrakstīts izklausās banāls. Nu, piemēram, es saplūdu ar Kosmosu, ar veco labo Kosmosu, kuram es palīdzēju sevi atvest uz šiem Dziesmusvētkiem. (Jūs redzat, ka es cenšos jokot, lai neizklausītos banāla vai frāžaina, bet tas jau nepalīdz). Citi runās un rakstīs par svētbrīdi, svētceļojumu, pacelšanos citā apziņas līmenī, citu dimensiju…Viena meitene tviterī vienkārši ierakstīs “mana tauta mana tauta mana tauta”, bez pieturzīmēm, bez lielajiem burtiem – tā, vienā elpā. Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.

36923435_1718785728158559_5099396760527175680_o.jpg

Dienu pēc svētkiem manu soctīklu laika joslās ir gandrīz tikai Dziesmusvētku bildes. Vakarā režisors A. publicē tvītu par Dziesmusvētkiem: “/…/palika baisi, izskatas pec svetkiem kada diktaturas rezimā /…/”. Viedoklis ir diezgan paviršs un izaicinošs, izteiksme lecīga un aroganta, un es pie sevis ceru, ka kaut kā pietiks budisma “just ignore” opcijai. Tā, protams, nenotiek, un nākamajā dienā tvitera centrifūga griež pretreakcijas, apgriezienu skaits aug ar katru tvītu. Ir skaidrojoši, ir aizvainoti, ir rupji un rasistiski. Jo režisors A. nav etnisks latvietis. Ir “garāmgājējs iespļāva” un “svešais uzbruka”. Tur jau tā lieta, ka nav garāmgājējs. Ir savējais, Latvijas pilsonis, latvietis pēc noklusējuma – ja skatāmies pēc būtības. Cepienu momentā pārpublicē portāls  “Kas jauns” un pāris stundu laikā savāc 600 plus komentārus. Ieskatos – tur šķīst virtuālie dubļi un asinis, tur jau cīnās divi grupējumi, divas kopienas. Vieni raksta latviski, otri krieviski. Tie nav garāmgājēji, tie ir mūsējie. Pēc būtības – visi latvieši pēc noklusējuma.

“Cilvēki bija sanākuši kopā svinēt brīvību, daudzi paši reiz no režīma cietuši,” raksta kultūras žurnāliste E., un tas iedzeļ un smeldz.

“Bet var taču cilvēkam trauksmi izsaukt masveida svētki, kuros nejūties savējais,” raksta L.

“Ko tad, vajadzēja otru vaigu pagriezt,” jautā kāds, aicināts neļauties histērijai.

“Tam, kurš iesitis Tev pa vaigu, vari pagriezt otru tikai, ja neizjūti bailes,” to, protams, ne es rakstīju, to Borhess, un, protams, ne tviterī, bet savā “Borhesa evaņšēlijā”.

Tā nu satikās atkal bailes, bailes nebūt savējam un bailes no svešajiem, bailes, ka atkal kāds uzbruks, pazemos, atņems. Pašapziņa ir baigā štelle, pati svarīgākā štelle, man arvien biežāk tā liekas.

Naktī, kad viss puslīdz norimis, “kad atkal tukšs un kluss ir meža klajumā”, Māris Zanders tviterī ieraksta rindu no Madaras Gruntmanes jaunā dzejoļu krājuma:

“ir tikai divas iespējas / būt ļaunam / vai / labākam”.

Nevis labam, bet labākam.

Būt labam ir svētku formāts.

Būt labākam – ikdienas.

 

© Kristīne Želve. Pārpublicēšana un citēšana atļauta, tikai saskaņojot ar autori.

Teksta ilustrācijai izmantoti publicitātes foto no Dziesmu un deju svētku 2018 FB konta.

 

 

Advertisements

About kristinezelve

Labotam ticēt!
Šis ieraksts tika publicēts BLOGA IERAKSTI. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

5 Responses to Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

  1. Iveta saka:

    es saprotu un jūtu .es nedejoju bērnībā..lai gan sēdēju pie Rekord melnbalta TV , skatījos dejotājos,. raudāju un gribēju dejot. Rakstīju Janīnai Pankratei 5 A4 formāta lapu garu vēstuli…tas 80.gadu vidū..Mamma sūtīja vijoli spēlēt. un toreiz orķestri nepiedalījās..
    1989. uzaudu dvieli un tiku uz lielu lietišķās māklas izstādi…Mežaparka izstāźu zălē.
    2001. 27.07. bija piedzimusi Madara Marta un zīdīdama pie Vairas mantrām. .Mēs esam vareni..mēs esam diženi dzemdību namā ..iemigu..
    2008. 2013..dēls ar meitu dejoja Kamolītī..un lielā meita RV1Ģ korī…bērnus gājienā vajadzēja pieskatīt.. ar prieku gājām..karstums uz Doma laukuma bruģa gan veda tuvu ģībonim…ūdens uz galvām..un gaidām rīdzinieku laiku..arī nobīde grafikā par 2 h…
    Šogad 3.martā Ziedoņa Visas taisnības šķita būtiskāk piedzīvot..2x klausījos ..ne reizi neieskatījos bilešuparadīzes portālā..
    Manas jaunu dienu audējas no studijas pieaicināja gājiena rindu stiprināt, jo līdzās gāju ar 80 gadus jaunu kundzi Zentu…tērps no Vijas..mirušās vīramātes, vainags no studijas audējas Vijas.. rītā pirms gājiena gludinăju Lielvādres brunci un blūzi uz bijušā vīra Omes man dāvinăta śuvēju manekena.. linu Annas.. manu mīļo mammas, Irēnas Tilcēnas un Austriņas Bergmanes dāvinātos dzintarus, saktiņas saņēmu līdz..arī viņas visas gāja gājienā..izdziedājos Skonto stadionā..
    Biļetes man nokrita no gaisa.. Tuvojoties koncertiem maijā. saņēmu piedāvājumu.Ieviņa bija tikusi pie ğenerālmēģinājuma biļetēm..dubultā gaidot..visiem radiem ticis..ar sajūsmu nopirku par sākumcenu..algas dienu sagaidot..
    Vēl pēc laika. . Simfoniskās mūzikas koncerta apmeklējumu Arenā “Rīga” iegadījās klātesot piepalīdzēt Vijai Vētrai..kopā ar mīļo Liānu elkoņos pieturējām 95 gadus jauno dāmu..esot TV interviju sniedzot, uz vadiem.klupusi..bet citādi sprigana..
    Nākamajā dienā..zvana mīļš draugs Ieva Auziņa Szentivani ..Latvju Dainu atdzejotāja angļu valodā un man uzdāvina (!) biļeti uz 8.jūlija koncertu…
    Tiekoties, saņēmu piedāvājumu apmeklēt Dailes teātrī Evitas Sniedzes “Tie paši oši ” Vārmes amatieru teātra izrādi..Ar sajūsmu devos turp. Lieliska luga un vēl labāks iestudējums…
    Pēc izrādes pacilātība. mūs ar Ievas kundzi aizveda uz Doma laukumu…Kokļu koncerts. bet nav biļešu..prom neejam..pa 200 cilvēku garās rindas plūdumu tiekam pie biļetēm..un baudām lielisko kokļu, pūšamo un ērğeļu mūziku…līdz 0:40.. naktī..
    7.jūlijā Māras zeme…sirds viļņojas..tā gribas
    būt klāt…pārmiju dažus vārdus ar meitenēm pie ieejas vārtiem, un stājos līdzās, jo viņām lapiņa ar uzrakstu “Pērku 1, 2 vai 3 biļetes” Izrādās – lietuvietes..tad saruna lietuviski, jo 1991. gada pavasarī Kauņas Vitauta Dižā Universitāte pusgadu bija manas mājas…un valoda ir iegūlusies labi..toreiz Kauņā nebūtu droši maizi veikalā pirkt un runāt krievu mēlē.. piedāvājums – esot lieka lapiņa ar uzrakstu par vēlmi pirkt biļetes..pēc 2min piedāvā viens dejotājs 35Eur vērtu par 50..bet man tikai 30 Eur ir ..nekā..nu un pēc minūtes..man piedāvā aproci..violetu brīnišķīgu aproci..manu zelta atslēdziņu Daugavas stadiona Aizskatuvei Pie Info noskaidroju, kur tā Aizskatuve ir..un baudu emocijas..rakstus kopā ar dejotājiem..pēc koncerta..līdz 6.00 balle nodejota…ar riteni līdz tuvăkajai trolejbusa pieturai..uz rokām būtu viegĺāk staigāt..bet kas par sajūtām. ar Oglītes, Dveinas un Alūksnes dejoājiem tik labvēlīgi…izdancojos..atlika sakopot spēkus un tikt līdz Estrādei un kopā dziedāt un dejot līdz 9.jūlija 5.00. ..Kosmoss visu sakārtoja..un jā..Vērmanes dārza un Esplanādes koncertus baudīju.. ar riteni cauri braucot.. Mani nesa tā lieliskā UPE..kā ezītim miglā..visur, kur zvaigznēs raugoties, biju vēlējusies un vēl vairāk. pateicība dzīves UPEI..

  2. Brūks saka:

    Nu ļoti jau. Man bija savs dziesmusvētku piedzīvojums, bet šī raksta kulminācija man ir asaras izsaucošais tantuks divās realitātēs. Nu un pantiņš beigās man jaun-atklājums un zvaigznīte pie debesīm. Paldies, Kristīne ka tu raksti precīzi, godīgi un ne par daudz un ne par maz – tā man vismaz šķiet.

  3. Dille saka:

    Lielajos un skolēnu Dzsv piedalījos kopš 1975.gada – starp citu, tie bija 100gadei veltītie, 73.gadā Dzsv nebija. Pa vidu arī lietuviešu un igauņu rīkoti, Rīgai 800, pēdējie bija 2003. Vairs negribu ne gājienu, ne kopkori, bet skatītājai būt man patīk – TV, jo neciešu blīvas masas. Ļoti priecājos, ka svētkos tik daudz jauniešu – tā iegūts ”tautiskais orgasms” ir neaizmirstams, pat ja uz skatuves dēļiem vair nekāp. Es gribētu patiesus tautas svētkus, kad ikviens var atnākt, redzēt un dzirdēt, atbalstu ideju par visiem pilnīgi brīviem koncertiem daudzās vietās, nevis dažiem dārgiem centrālajiem pasākumiem. Saprotu, ka tas prasa daudz labāku organizāciju, tomēr 5 gadi ir gana ilgs laiks, lai to spētu.

  4. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #134 (09.07.-15.07.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s