Pieminekļi

Arvien plašumā un arī skaļumā vēršas diskusija par Okupācijas muzeja plānoto piebūvi – balto Nākotnes māju un memoriālu represētajiem. (Memoriāls, kura izmaksas sastāda  daļu no valdības pagājušajā vasarā piešķirtajiem 7,4 miljoniem eiro šim projektam, ir atsevišķs apjoms gan fiziski, gan citu autoru veidots, un vēl tā pa īstam nav nokļuvis diskusiju krustugunīs). Vēlreiz neuzskaitīšu abu pušu racionālos un emocionālos argumentus par/pret pārbūvi, ar tiem šobrīd pilna mediju telpa, 100g kultūras Diskusiju ieskaitot, vien uzsvēršu, ka diskusijas būtība ir (vai tai būtu jābūt) krietni plašākai par 1 vai 2 jaunu apjomu radīšanu vai Okupācijas muzeja telpu problēmām. Diskusijas būtība ir par Okupācijas, bijušā Latviešu strēlnieku muzeja būves kā nesabojāta modernisma arhitektūras parauga saglabāšanu un Strēlnieku laukuma ansambļa, Zaigas Gailes vārdiem runājot, “atstāšanu mierā”. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr kādam nav skaidra vīzija par to, kādam Strēlnieku/Rātslaukumam vajadzētu izskatīties nākotnē – tajā nākotnē, kurā dzīvos mūsu bērni un, cerams, drusku arī mēs. Es atvainojos, bet šobrīd man nav skaidrs, kurš Rīgā ir šis atbildīgais “kāds”, jo diskusijā nedzird ne Rīgas pilsētas galvenā arhitekta, ne RD Pilsētas attīstības departamenta balsis. Kultūras ministre savu nostāju ir publiskojusi.
Iesaistīties šajā diskusijā nav emocionāli viegli, ko vēl vairāk pastiprina uzmācīga, neatlaidīga de ja vu sajūta – tieši tādi pati, piemēram, bija diskusija par Lielajiem kapiem – diskusija, kurā divas puses absolūti nebija un nav gatavas sarunai, empātijai, pārkāpšanai pāri savām vajadzībam, savām interesēm, “kā man labāk”, un racionāli vienoties kopējā vīzijā – kā labāk sabiedrībai, pilsētvidei, un galu gala – mūsu valstij. Mēs diskutējām, pareizāk sakot, abas puses tiepīgi un emocionāli atkārtoja katra sev izdevīgos argumentus, bet Lielie kapi tikmēr lēni drupa. Un drūp vēl šodien.
Un tādas diskusijas mūsu sabiedrībā ir bijušas neskaitāmas, par visām tēmām, gan triviālām, gan nacionāli nozīmīgām – kaut vai nesenā par velobraucēju tiesībām pārvietoties pa Rīgu – principā tika “diskutēta” vienā diskursā – “MAN traucē”, “MANI besī”, “MAN uzbrauca” utt. Pilnīgs empātijas un sevis kā lielāka kopuma sastāvdaļas, kopuma ar virzību nākotnē, apzināšanās trūkums. Vai – kā definēja kāda komentētāja: “Mana argumentācija pusaudža gados.”
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks savā pētījumā “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010” raksta, ka pieminekļi tiek uzstādīti ar mērķi atgādināt par konkrēto notikumu vai cilvēku.
Nu ko, varbūt tad tiešām – lai! Lai! Lai par sava laika notikumiem un sava laika cilvēkiem, viņu izpratni, aprobežotību, ietiepību, atbildību, alkatību, naidu, dusmām, izmisumu, politiskām un ekonomiskām interesēm mums turpina atgādināt viņu radītie pieminekļi – nodedzinātās, izlaupītās un apzināti postā aizlaistās vācu muižas, appludinātais Staburags, degradētā padomju gados tapusī modernisma arhitektūra, Dzelzceļa stacijas apbūve, balto plastmasas logu žokļi senās koka mājās…Kāpēc gan lai Strēlnieku laukuma apbūve nākotnē neatgādinātu par mums – kādi toreiz bijām mēs, 2015. gada rīdzinieki?