Vai būs karš Ukrainā?Šis ir viens no jautājumiem, kuru man daudzi uzdod pēdējās dienās. Kad atbildu, ka karš jau notiek, viņi mēģina precizēt: jā, bet, vai Krievija ievedīs karaspēku? Vai šķērsos Ukrainas robežu? Vai atklāti sūtīs karaspēku un tehniku?
Tas viss jau ir noticis un turpina notikt arī šodien. Krievija ved atklātu karu pret Ukrainu, sākot ar šā gada februāri.
Šajā ziņā ukraiņi pašlaik izkaro mūsu karu un, aizstāvot sevi, aizstāv arī mūs. Mūs šeit – Latvijā, un mūs – eiropiešus – arī Vācijā un Francijā, citur Eiropā.
Aleksejs Grigorjevs, IR.lv http://www.ir.lv/2014/8/9/vai-bus-kars-ukraina
No nejauši dzirdētām sarunām:
- Kad Pūķins uzbruks Latvijai, nez kurā pusē karos Latvijas krievi? (runā latvieši)
- Jūs vispirms atsakieties no Krievijas gāzes, un tad gudri māciet Putinam demokrātiju! (runā Latvijas krievi)
Tas aprīnojami, es klausos un domāju, apbrīnojami, kā divas tautas, kas dzīvo vienā valstī, var izjust tādu agresiju, nepatiku un pat naidu viena pret otru. Vēl apbrīnojamāk, ka vairākumā gadījumu šim naidam nav nekāda sakara ar konkrētiem cilvēkiem – darba kolēģi, kaimiņu, meitas draugu, iemīļotu mākslinieku vai vai zivju veikala pārdevēju, tas eksaltējas tikai vispārinājumā „latvieši-krievi”, kopums pret kopumu, tauta pret tautu.
Laikā, kad Latvijā otrās valsts valodas referenduma kaislības bija viļņa pašā spicē, es atrados Helsinkos, kopā ar producentu, Somijas zviedru, strādājām pie post-production filmai par Somijas latgalieti Teuvo Tulio. Somijā ir divas valsts valodas, zviedru ir otra, lai gan jāsaka, ka jaunā paaudze to vairs īsti „neņem par pilnu” (lasi: nejūt nekādu praktisku lietderību savā ikdienā), un neviens īpaši necenšas to ne mācīties, ne mācīt. Mana kopproducenta pirmā valoda ir zviedru, bet viņš atceras, ka viņa bērnībā, piecdesmito gadu Somijā, ģimene mājās savstarpēji sarunājās zviedriski, bet publiski, izejot uz ielas – somiski. „It was so sick,” viņš saka: „that we were ashamed to speak Swedish in public.” Un turpina:
– Bet kāpēc, kāpēc jūs negribat ļaut viņiem runā savā dzimtajā valodā?
– Nav runa par to, ka kāds kādam neļautu runāt savā valodā. Runa ir par oficiālo valsts valodu.
– Un kas tad briesmīgs notiktu, ja krievu valoda būtu otrā valsts valoda?
– Okei, vai tu iedomājies situāciju, kad ieej Helsinkos veikalā un uzreiz sāc ar pārdevēju runāt zviedriski, pie tam esi sašutis un taisi skandālu, ja viņa neko nesaprot vai nespēj tev atbildēt?
Nē, tādu sitāciju viņš nespēj iedomāties. Lai gan, kad viņam slimnīcā bija paredzēta sarežģīta manipulācija, iepriekš piezvanīja vecākā medmāsa, lai izstāstītu, kas ar viņu tiks darīts un kā viņš pēc tam varētu justies. Pirms sākt savu stāstāmo, medmāsa painteresējās, vai pacients ar zviedru vārdu pietiekami labi pārvalda somu valodu, lai saprastu visu tālāk sekojošo, medicīniskos terminus ieskaitot.
Un ir Somijā, piemēram, tāda Karjaa, 70 km no Helsinkiem, kur visi ielu nosaukumu un izkārtnes vispirms ir zviedriski, un tikai otrā rindiņā – somiski. Dažas ir tikai zviedriski. Somi vaikstās, bet neuztver to kā draudu.Un esot vietas Dienvidsomijā vai pie jūras, kur vecākā paaudze vispār nerunā somiski ne bū, ne mē, bet tas ir izņēmums, tas ir tikpat ārpus normas, kā tā kundzīte , kuru es ievēroju Helsinku pašā centrā, 2012. gada vasarā – viņa atteicās iekāpt taksometrā, pie kura stūres bija melnādains vadītājs.
Viņš nesaprot, atsakās saprast manas līdzības.
– Zviedru Somijā ir 6%, krieviski runājošo Latvijā – starp 30-40%.
– Ko, tik daudz?!? Nu tad vēl jo vairāk jums vajag otro valsts valodu! – viņš paziņo.
Es noklusēju. Saprotu, ka nemāku pilnvērtīgi izskaidrot okupācijas mežonīgo traumu ar visām tās niansēm, valodisko ieskaitot, cilvēkam, kas dzimis-audzis-izglītojies valstī, kur pat biļešu kontrolieris, pirms kāpt tramvajā un pārbaudīt biļetes, laipni ļauj izkāpt tiem, kas to vēlas.
– Ja jūs toreiz būtu okupējusi Krievija, tu varbūt to labāk saprastu,- es tomēr nosaku.
Tagad klusē viņš, lūpas sakniebjas šaurā strīpiņā, nu ja, skaidrs, pieklājīgais, tolerantais rietumnieks negrib pateikt ko aizvainojošu.
Un tomēr pēc brīža viņš pasaka.
– Jā, tikai mūs neokupēja.
Lūk.
Lūk, tāpēc man šķiet svarīgi, lai Ukraina šo karu nekarotu viena.
Kristīne Želve 
Varu tik piekrist. 1940. gadā Latvija bija viena.
“Zem tepiķa” somu un zviedru attiecības nereti ir visai saspringtas. Reizēm tā nepatika, tiesa labi maskēta, ir pat nejaukāka kā latviešiem ar krieviem. Ir daļa supertoleranto somu, kuru tēlos superkorektos, bet to ir mazākums. Atliekt ar vidējo somu aiziet uz saunu un jau pēc pirmā aliņa viņi pateiks visu ko domā. Un domā viņi ļoti līdzīgi baltiešiem.
Pievienoju saiti uz linku YouTube, kas spilgti raksturo somu – zviedru attiecības. Tas nav vienīgais šāds klips un skatījumu skaits ir visai daiļrunīgs.
Un noteikti nozīme ir tam, ka mazākumtautība zviedri sakņojas valstī, kura savas impēriskās tieksmes aprakusi jau pirms vairākiem gadsimtiem. Mūsu gadījumā impēriskās tieksmes plaukst un zeļ, un nekas tās laikam neapklusinās 😦
man 1 mēnesi dzīvojot Zviedrijā arī bijušas līdzīgas sarunas ar ļoti līdzīgu neizpratni no zviedru puses. Vissmieklīgākais bija jautājums, kādēļ mēs trīs mazās, pilnīgi vienādās valstiņas (LT, LV, EST) dzīvojam atsevišķi un neizveidojam vienu valsti 🙂 It kā saruna bija ar inteliģentiem zviedru cilvēkiem gados… 🙂 Kā pretjautājumu jautāju kādēļ Norvēģija, Zviedrija un piem., Dānija ir atšķirīgas valstis? Tad šķobija acis 🙂
Man ļoti patīk šis blogs un tematiskā nopietnība, kas šeit tiek apspriesta. Es iekļaušu tavu blogu savā nākamajā rakstā par viskvalitatīvākajiem latviešu blogiem!
Paldies. Pašai žēl, ka nesanāk rakstīt biežāk, bet tiešām cenšos izpausties tikai par tēmām, par kurām ir ko teikt 🙂