Balstīts uz patiesiem notikumiem

Kad  klātienē vai virtuāli gadās iesaistīties diskusijās par bēgļu krīzi un to, vai un kā Latvijai vajadzētu piedalīties tās risināšanā,  man nezin kādēļ ļoti bieži jādomā par kādu ne pārāk senu un it kā sadzīvisku notikumu, kuru man nācās piedzīvot.

Pirms vairākiem gadiem es strādāju montāžas studijā, kura atradās daudzzīvokļu īres nama bēniņos. Vienā brīdī, tieši aktīvākajā filmas montāžas posmā, studija dažu muļķīgu un neveiksmīgu sakritību rezultātā palika bez labierīcībām. Īres nama pirmajā stāvā atradās divi mazi, jauki un diezgan mazapmeklēti veikaliņi un es, ne bez mulsuma, bet dzīves realitātes trenkta, apvaicājos, vai šajā krīzes situācijā nevaru izmantot viņu laipnību un tuvo atrašanos. Abos gadījumos saņēmu piekrišanu, tikai otrajā ar mazu piebildi: ,,Nu mums gan ir ūdens skaitītājs…, bet labi, nāciet, protams, nāciet…,,

Lieki teikt, kuru veikaliņu es apciemoju biežāk – otrajā, tajā ar ūdens skaitītāju, centos iegriezties pēc iespējas retāk un galējas nepieciešamības spiesta – kad pirmais bija slēgts vai, kad vairāku rīta kafiju rezultātā man pašai jau šķita, ka iegriežos tur nepieklājīgi bieži.

Vienu dienu visai mājai kaut kādas avārijas vai remotdarbu dēļ pārtrauca ūdens padevi. Pirmais veikaliņš tai dienā bija slēgts un es, neko ļaunu vēl nejausdama, pavēru otrā durvis. Nē, nē, nē, pretī man metās otrā veikaliņa darbiniece, nē nē, šodien mēs jūs nevaram ielaist, atvainojiet, mēs paši tikko nopirkām dzeramā ūdens piecu litru iepakojumu, tur knapi pietiks mums pašiem.

Pirmā sajūta bija lodveida zibens, kas gaismas ātrumā izskrēja cauri ķermenim un brīdi aizkavējās vaigu galos. Laikam tas bija kauns. Otrā – spējš sastingums, kas pārņēma pat mēli, kas negribēja klausīt, lai teiktu, ka es jau ar varētu nopirkt kādu piecu litru iepakojumu ar ūdeni un nākt te ar savējo, vai varbūt pat nopirkt vairākus un atstāt  kā pateicību… Tā laikam bija bezspēcības sajūta.

Un bija vēl arī trešā – gluži vienkārši ļoti gribējās pačurāt.