Mērijas Grosvaldes kāzas, 1907. Foto no RVKM fonda.
MĒRIJA GROSVALD, 1895
Līst lietus visu dienu bez pārtraukuma. Bet mēs gribam braukt uz rudens koncertu Latviešu biedrībā Rīgā, un nekas mūs nevar atturēt no šī brauciena!
“Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied! –Ak, cik jauki sirdī dzied, lūk mana roze zied! “
Dziedāja vīru koris, dziedāja Pāvuls Jurjāns un pūta savu skanīgo meža ragu Jurjānu Andrejs. Viņam bija tāds īpatnējs izteiksmīgs ģīmis ar mazu melnu bārdiņu uz zoda. Kādreiz šos koncertus kuplināja vēl jaunais vijoles virtuozs – elegantais Jean Lazdin, Bārbales pagasta zemnieka Mārtiņa Lazdiņa dēls, Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks. Uzstājās arī jaunais švīts Kārkliņš ar kādu dziesmiņu. Viņš bija jauns un iedomīgs, bet Jurjānu Andrejs viņam paredzēja lielu nākotni.
Cik mēs bijām lepni, ka mums bija savi latviešu mākslinieki – savs latviešu koncerts, savs Andrejs Jurjāns! Katra viņam pēc koncerta gribēja roku spiest. Katrs gribēja mazliet parunāties, jo zināja, ka viņš pēc šī rudeņa koncerta atkal dosies atpakaļ uz savu darba vietu Harkovas konservatorijā, un paies atkal gads kamēr satiksim Jurjānu Andreju.
Kas vienreiz bija dzirdējis Jurjānu Andreja mežraga skaņas, tas nevarēja tās aizmirst.
“Lūk, roze zied! Lūk, mana roze zied!”, un nekas nevarēs mūs atturēt no brauciena uz koncertu!
Krievijas dzelzceļam tolaik ir trīs klases. Pirmā – zilgani lillā vagoni ar ērtiem tumšsarkaniem samta sēdekļiem un prāvu starpu pa vidu atsevišķiem beņķiem. Tur brauca muižnieki, uzdzīvotāji un kāršu spēlmaņi kā Melnais Koļa un lepnais, staltais Reini Sakkit jeb Zaķīts. Otrā – dzeltenbrūni vāģi ar mīkstiem, pelēkas vilnas drēbes apvilktiem sēdekļiem, vasarā dažreiz ar ar gaiši pulierētiem beņķiem – finieram līdzīgām plāksnēm ar caurumiņiem. Otrā klasē brauca tā sauktā “labā publika” – literāti, tirgotāji, pārtikuši latvieši un peldviesi no Krievijas. Trešā klasē brauca atlikušie, parastā publika un daudzi latvieši. Trešā klasē vāģi bija zaļi ar parastiem cietiem koka beņķiem. Iekāpa vagonā no abām pusēm. Logus drīkstēja atvērt tikai tanī pusē, kur nepūta vējš.
Tanī lietainā svētdienā, diezgan pilnā vilcienā vecāki bija kur citur vietu atraduši, bet mēs ar māsu nosēdāmies otrās klases vagonā pie viena loga un runājām angliski. Nezinu kāpēc mēs bijām iesākušas svešvalodā runāt…Laikam jau tāpēc, ka gandrīz ikreizes, kad kāds Jūrmalas vilcienā latviski runāja, dabūja kādu piezīmi dzirdēt. Tā man vienreiz gadījās, kad klusi sēdēdama, lasīju grāmatu. Kāds blakus sēdētājs, man pār plecu grāmatā ieskatījies, pagriezās pret savu nāburgu un diktā balsī iesaucās: “Junge Dame ist Lettisch!“
Bet šajā reizē tika vēl ļaunāk. Cilvēki, kas pāri pie loga sēdēja, sāka savā starpā piepacelti rāties , ko mēs tur izliekoties un runājot angliski, katrs taču tāpat saprotot, kas mēs tādas. Latvietes. Junge Dame ist Lettisch!
Mēs turpinājām runāt iesāktā valodā, it kā nepiegriezdamas vērību piezīmēm, bet priecīgā labsajūta braucienam bija samaitāta. Atlikušo braucienu sēdējām kā uz oglēm. Man prātā atkal nāca viens Zāļu vakars, kad Daugavmalas tirgū iepirkusi baltus, no bišu krēsliņiem taisītus pušķus un ozola vaiņagu, braucu atpakaļ uz Edinburgu. Puķes un kronīšus biju novietojusi bagāžas plauktā un sēdēju mierīgi kādu grāmatu lasīdama, kad iesoļo vācu lielrūpnieks Šneiders, nosēžas man pretim, savelk degunu un saka pār visu vagonu kādam vācu tautības braucējam: “Še tā kā smaržo pēc Jāņiem! Tad jau rīt visi meži būs pilni ar latviešiem, kas dziedādami pa mežiem uzdzīvos, ka nevarēs cilvēks iziet laukā no sava dārza!”
Tikai kad caur lietu Rīgā, kāpjot pa slapjā koka trepju kāpnēm, lejā satikām vecākus, uzelpojām.
Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied, priekš manis zied.
Kristīne Želve 
Interesanti! Paldies!