2017

MANS 2017 #KGKULTŪRAS

jeb dažas grāmatas, filmas, notikumi, kas paliks manā personiskajā kultūrlistē.

FILMAS

Boriss Hļebņikovs “Aritmija”

Aritmija

Ja jūs man jautāsiet, kuru no šogad redzētājam filmām es būtu gribējusi uzņemt, tad, lūk, te tā ir. Režisors-autors, personiska intonācija, no virspuses “mazā sadzīves” drāma, kādu netrūkst ne kaimiņu, ne mūsu pašu dzīvēs, sasniedz filozofisku vispārinājumu un emocionālu katarsi bez didaktikas, uzsvērtiem, asimetriskiem formas uzsvariem un “kreklu plēšanas”. Ja režisorus iedala “kliedzējos un klusētājos” (Agris Redovičs) , tad Hļebņikovs ir klusētājs, un this is my kind of art. Izceļu – Aleksandrs Jacenko, Irina Gorbunova, Ališers Hamihodžajevs (kamera). Redzēta #RigaIFF

Marija Šrādere. “Stefans Cveigs. Ardievas Eiropai”

ardievas eiropai

Vienā no formā vispārsteidzošākajām un drosmīgākajām lentām – filma sastāv no 6 epizodēm Stefana Cveiga dzīvē, katra no tām uzņemta vienā lokācijā ar apbrīnojami meistarīgu režiju un iekškadra montāžu.  Šajās sešās epizodēs principā izstāstīts viss galvenais par atmosfēru Eiropā un eiropiešu (Eiropas intelektuāļu) sirdīs un prātos 2. Pasaules kara priekšvakarā. Pēdējā epizode, kas uzņemta vienā kadrā – šedevrs. Filma, kurā izdevies proporcionāli sabalansēt intelektuālu, emocionālu un vizuālu vēstījumu. Redzēta #RigaIFF

Darens Aronofskis. “Māt!”

mother_TIFF_2040.0

Pēc Larsa von Trīra formā un saturā radikālajiem un revolucionārajiem iznācieniem, Aronofksis ir vēl viens šāds gadījums. Atceros, kā reiz Berlīnē uzdevu Vinterbergam debīlu jautājumu, vai viņa filma “Komūna” ir metafora par bēgļu krīzi. Nu, protams, nē, vnk inčīga filmiņa. Bet, lūdzu, te jums metafora par pasaules bojāeju ģimenes drāmas ādā, ne vairāk un ne mazāk. Laikam sapratu arī, kāpēc Dženiferai Lourensai maksā miljonus – ’cause she’s superpro. Jeb filmas vārdiem sakot – not just a  pretty face.

Rainers Sarnets “Novembris”

novembris

Igauņu melnbaltā gotiskā mistērija. Fascinējoša, melanholiska, pārpasaulīgi skaista. Steigšus metos skatīties, jo uzņemta pēc Andrusa Kivirehka romāna “Rijkuris jeb novembris”, un es esmu Kivirehka fane. No Kivirehka tur bija maz, bet nevīlos arī nemaz – vēl viens pierādījums, ka filma ir režisora redzējums, nevis rakstnieka redzējuma ilustrācija bildēs. Vairāk par filmu izteicos portālā  Kino Raksti.  Redzēta #RigaIFF.

Rubens Estlunds. “Kvadrāts”

kvadrāts

Ilgi domāju, vai pievienot savai listei šo filmu – drusku kaitināja tā popsīgā ķiķināšana par nevienam nesaprotamās laikmetīgās mākslas bezjēdzību, pie kuras daudzu skatītāju uztverēs filmas mesidžs arī palika. Bet tā taču nav režisora problēma, vai ne? Filmai ir daudzi dziļāki slāņi, no kuriem par būtiskāko uzskatu mūsdienu pārtikušā un izglītotā rietumeiropieša dilemmas jeb krīzes aktualizēšanu (aktieris Klāss Bangs EFA sarkanā paklāja ekspersintervijā to nodēvēja par “Swedguilt”). “Kvadrāts” ir viena no retajām filmām, kurai par to izdevies runāt gaumīgā un gudrā veidā. Tai vispār ir izdevies tas, kas izdodas ļoti nedaudziem mākslas darbiem – trāpīt tajā ireālajā substancē, ko dēvē par Zeitgeist.

GRĀMATAS

Šells Vesto. “Trešdienu klubs”

300x0_tresdienu_klubs_mazvaks

Somijas zviedru autora Šella Vesto elegantais romāns man bija  gada jauno grāmatu virsotne. Par to drusku plašāk rakstu šeit.

Anna Auziņa. “Annas pūra govs”

Auzina_wp

Mēs varam stāstīt visādus stāstus 

un pārģērbties visādās drēbēs,

mēs varam piezīmēt saviem dieviem ūsas,

taču kaut kur ganībās krūmā ir ligzda,

un kaut kur kādam ir zināma patiesība.

Dzejoļu krājums, kuru baudāmu padara talants, valoda un tekstu kvalitāte, neaizmirstamu – intīmā un personiskā intonācija un liriskā varone. Un viņas tētis.

Kai Āreleida. “Pilsētu dedzināšana”

Arelaida_4

Vēl viens piemērs, kā var stāstīt par mūsu sarežģīto vēsturi (un patiesībā jau par sevi) moderni, personīgi, bez didaktikas un iztikt bez dihotomijas. Man būtiski, ka autore raksta par neseno vēsturi, mūsu vecāku tik tuvo un tik mazpazīstamo paaudzi; padomju periodu un to segmentu, kurā mēs nebijām tikai nesalaužami varoņi un bezvainīgi upuri, bet kurā mēs arī baidījāmies, nodevām, kolaborējām, cietām un likām ciests saviem tuvākajiem…

Silvija Radzobe. “Kosmopolītu lieta un Aleksandrs Čaks”

kosmopolitu-lieta-un-caks

Arvien vairāk interesantu vēsturisku un kultūrvēsturisku pētījumu, caur kuriem saprast pašiem sevi, savu vēsturi un savu šodienu – kāpēc esam tur, kur esam un tādi, kādi nu esam. Šo grāmatu izvēlējos arī pēdējo notikumu (čekas maisi, lustrācija, labprātīga atzīšanās sadarbībā ar režīmu un reakcijā uz to) kontekstā. Izlasot ir nopietns iemesls sarunai ar sevi par paštaisniem: “Es gan nekad nesadarbotos, nenodotu, nepadotos, nesalūztu un etc” paziņojumiem. Par to, kāda riska grupa bija (un ir) īpaši talantīgie, īpaši svarīgie, īpaši slavenie – riska grupa varas pastiprinātai uzmanībai, laikabiedru un kolēģu greizsirdībai, paši savam hiperjūtīgumam, neirastēnijām, trauslumam un talantam.

IZRĀDE

Elīna Cērpa “Lūcis”

Lucis_2017_web

Patiesuma mirklis.

“Lūcis” – Valmieras teātra izrāde, nodēvēta par dokumentālu meklējumu, man kļuva par svaigu un spilgtu mūsdienīga teātra iespaidu – pēcsajūtā sasaucoties ar JRT “Ziedoni un Visumu”. Režisore Elīna Cērpa izrādi veidojusi kā montāžu no atmiņām, etīdēm, dokumentāliem kadriem (brīžam man bija sajūta, ka skatos filmu), viss organiski dzīvo un elpo, brīžam smieklīgi, brīžam smeldzīgi, bet visu izrādes laiku – ļoti silta sajūta

Izrādē izdevies savienot nesavienojamo – izstāstīt mūžu, neceļot titulvaroni uz pjedestāla, bet arī nešņakarējoties pa veļas grozu, atraktīvā, vieglā mūsdienīgā teātra valodā, kas reizē nav ne virspusēja, ne pavirša, ne frivola. Caur rindām nojaušams un saprotams tas, ko nevajag pilnām mutēm klāstīt.

Nedrīkstu nepieminēt Imantu Stradu Pētera Lūča lomā.

MANS GADA NOTIKUMS

nc-press-shot-cr-jason-williamson_preview

Ar mani TAS notika Stokholmā. TAS paliks zem ādas, manā emocionālajā atmiņā…īsāk sakot, jūs taču sapratāt.

Advertisements