Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

 

Dienu, kad sāk tirgot biļetes uz Dziesmusvētku koncertiem, es nomīcos pa virtuālo rindu. Kad vakarpusē tieku pie pirkšanas, palikušas vien biļetes uz vokālsimfoniskās mūzikas koncertu. Noriju vilšanās sajūtu, nopērku divas uz to,  stāstu sev, ka gan jau Kosmoss parūpēsies un sakārtos visu “kā tam būs jānotiek” un liekos mierā.

Es neesmu rūdītā Dziesmusvētku publika “kopš bērna kājas”. Ar skolas kori kaut kā neiekrita piedalīties nevienos Dziesmusvētkos, bet  deju pulciņā sabiju vien pāris mēnešus. Tai laikā esmu izstīdzējusi tieva un gara akcelerāte, galvastiesu garāka par kolektīva garāko puiku, un, uz mani skatoties, pulciņa vadītāja šūpo galvu: “Nu te pat tautastērpu nevar uzvilkt, viss kā uz pakaramā”. Tie ir padomju gadi un nemitīga cīņa un sacenšanās, rajona skolas cīnās par labākās statusu, sacenšas ar koriem, deju kolektīviem un sporta komandām, tāpēc visur ir liels pieprasījums pēc labākajiem. Es nezinu, kā ir tagad, bet es ļoti ceru, ka savādāk. Vismaz bērnu un skolēnu kolektīvos. Lai tā rūgtā patiesība, ka ne visi var dziedāt un ne visi var dejot, – davai, lai tā pienāk vēlāk, jau pieaugušo pasaulē. Ivars Cinkuss gan kādā intervijā saka, ka savā vīru korī ņem visus, kas grib dziedāt. Jo – ja grib, tātad var.

IMG_3188

Un tā nu es nenokļūstu nevienos Dziesmusvētkos kā dalībnieks. Jaunībā ir citas prioritātes un ņemšanās,  saldā dzīve, puiši, bērni, māksla un karjera, es klātienē nenonāku ne leģendārajos 90.gada Dziesmusvētkos, kur visu koncertu vienā raudāšanā noraud uz Latviju sabraukušie trimdas latvieši, ne leģendārajos Rīgas 800–gades Dziesmusvētkos, kuros ūdens ekrāna projekcijā Ojārs Vācietis skaita: “Kuries mana uguns, kuries…Turies, mana nolemtība, turies…”  Dziesmusvētkiem es pietuvinos tikai laikā, kad strādāju LTV un tātad arī Dziesmusvētkos. 2008. gadā mēs filmējam sižetiņus, kas saucas “Mans Dziesmusvētku stāsts”. Vienā intervējam dvīņumāsas, kas pasaulē nākušas Dziesmusvētku simtgades gadā, Dziesmusvētku laikā – tagad abas ir diriģentes, mamma tā vēlējusi – lai meitas iet Dziesmusvētku gājienā, savu koru priekšgalā.

–“Kā tas ir – iet Dziesmusvētku gājienā?” mēs ar žurnālisti S. prašņājam.

–“Jūs pašas esat gājušas?”

Noliedzoši purinām galvas.

– “Tad to nevar izstāstīt.”

Filmējam sievieti, kura piedalījusies Dziesmusvētkos Sibīrijā. Kāds izsūtītais, mūzikas skolotājs, tur tādus saorganizēja. Pakāpies uz kartupeļu kastes, lai diriģētu kopkori. “Protams, ka kopā ar vietējiem krieviem, neviens jau neļautu tikai latviešiem savus Dziesmusvētkus tur turēt,” viņa stāsta: “Repertuārā tikai krievu dziesmas, es vēl tagad atceros, par traktoru,  tankistu un Staļinu. Un par nekādu daudzbalsību tur runa nevarēja būt, uz to taču tie krievi vispār nebija spējīgi, pat vienbalsīgi dziedot, tik skaļi bļāva, ka diriģents viņus nemitīgi kušināja.” Šo sižetu es montēju kopā ar K., mūsu vienīgo sievieti montāžā un vienīgo krievieti. Es neteikšu, ka nemulstu brīdī, kad viņai montāžā jāklausās šie vārdi.

Šos un turpmākos Dziesmusvētkus esmu akreditētā žurnāliste, eju uz koncertiem, sēžu mēģinājumos, un tā pamazām tas viss sākas. Šogad pirmo gadu vairs nestrādāju Dziesmusvētkos, biļešu man nav, bet Kosmoss ir sācis darboties. Trīs mēnešus pirms svētkiem piezvana režisors V. un piedāvā uzrakstīt tekstus Dziesmusvētku atklāšanas koncertam. Es ar entuziasmu atsaucos. Atklāšanas koncertā esmu kopā ar ģimeni, ar savējiem, un man tas ir svarīgi. Ir dēls, ir krustmeita – kuri apgalvo, ka Dziesmsuvētki “ne pārāk interesē” un “nav viņu formāts”. Tieši tāpat kā es viņu vecumā.

-“Kā patika koncerts?”

– “Negaidīti labi!” viņi atsaucas un pat nolaiko manas koncerta bildes instagramā.

36867549_1718786161491849_8599953127203930112_o

Toties man pēc atklāšanas koncerta ir pilnīgi skaidrs, ka jāsāk Kosmosam drusku palīdzēt, un es ķeros pie aktīvas biļešu meklēšanas. Prasu pēc liekas biļetes visiem paziņām un puspaziņām, meklēju caur soctīkliem, ieskatos ss.com un līksmoju – plašā izvēlē 2 biļetes uz “Zvaigžņu ceļā” pa 100 eiro, pa 70 eiro! Kad atveru sludinājumu, redzu, ka cena ir par vienu biļeti. Draudzene mani pievieno FB grupai, kur pārdod un meklē biļetes, tur valda drudžaina rosība, “izmestas” biļetes izķer 3 minūšu laikā – jums PM, PM, skatiet PM, rezervēts, es rindā, es arī, pārdots. Kāda kundze ieliek sludinājumu, ka meklē biļetes uz “Māras zemi”  no 10 līdz 15 eiro. Kāds viņu nosauc par naivu, kāds par nīkuli, kāds par skopuli. Sākas gara diskusija par biļešu cenām. Vai atdot par nominālvērtību un uzlabot savu karmu? Vai rindā stāvētājiem nepienākas sāpju nauda par garajām stundām, citādi te atnāk daži pēdējā brīdī pie visa gatava un vēl činkst par uzcenojumiem! Un, ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums, cenu nosaka tirgus, nevis karma! Tikmēr biļešu cenas ss ir uzkāpušas līdz 230 eiro par biļeti. Cilvēki raksta, ka tas ir pārpircēju triks – lai  tie 120 eiro par biļeti jau tā tīri cilvēcīgi izskatās. Vakarā kundze ieraksta, ka dabūjusi biļetes pa 10 un 15 eiro un noskatījusies “Māras zemes” ģenerālmēģinājumu, paldies labiem cilvēkiem, paldies tautiešiem, paldies.

Kosmoss un FB spēks šancē, arī es tieku pie visām kārotajām biļetēm caur pazīstamiem cilvēkiem, labās vietās, bez sāpju naudām. Gaidot “Māras zemes” sākumu, lielais vairums jau ieņēmuši savas vietas, tribīnes pilnas. Kāds tumsnējs pāris, vīrietis un sieviete, mulsi smaidīdami un atvainodamies, spraucas garām sēdošo rindai uz savām vietām. Viņi var būt tikpat labi azerbaidžāņi, tikpat labi irāņi. Vai afgāņi. Un spraucas garām viņi tā – ar mugurām un dibeniem pret sēdošajiem. Latviešu kundzes nosodoši groza galvas. “Nu tā jau ir, no ko var gribēt, neviens jau viņus nav mācījis, kā jāuzvedas!” notiekošo komentē kundze pelēkā vilnas jakā ar latvju rakstiem, kas seko pārim: “Galvenais, ka tik nebūtu uguņošana!” Nezinu, vai kundze rakstainajā jakā ir kopā ar pāri, vai tikai ar savu viedokli.  Brīdi vēlāk redzu, ka viņa, pieliekusies pārim, kaut ko skaidro. No savas vietas nedzirdu, vai tā ir pieklājīgas uzvedības ābece, deju uzveduma koncepcija vai Dziesmusvētku tradīcijas vēsture.

Par “Māras zemi” pirmais cepiens bija jau ziemā – par senvēstures kostīmiem no  Ķīnas sintētikas, par lieluzveduma ideju, par jaunajām horeogrāfijām un klasikas iztrūkumu, par dejas “Dievs, sargi Tēviju!” patētisko patriotismu. Diskusijās es aizstāvu uzveduma ideju. Jau doma vien, ka no negatava darba var izraut sastāvdaļas, ķidāt un vērtēt, griež manā miesā. Un jaunradei būt, nu nevar iztikt tikai ar “Rucavieti” un “Gatves deju” gadu no gada, un kad tad vēl, ja ne simtgadē, – tā es domāju un paužu. Redzot rezultātu, nevaru ar roku uz sirds apgalvot, ka man līdz galam patīk viss, ko redzu. Patiesībā atspārdītais “Dievs, sargi Tēviju” kļūst par vienu no “skudriņu” momentiem un kulminācijām, kuru kopumā man pietrūkst, tautiskais orgasms, Hermaņa vārdiem sakot, izpaliek. Savu viedokli paturu pie sevis, nedalos soctīklos – lai strādā  kritiķi un laiks, tie teiks, tie rādīs.

36872626_1718782928158839_8541595890429722624_o

Tikmēr aizeju arī uz laicīgi iepirkto vokālsimfonisko “Arēnā”. Blakus man sēž ģimene ar trim bērniem, sarunājas krieviski. Zīdainītis mammas rokās saldi guļ, bet divgadniekam iet grūti,  un “Melanholiskā valša” laikā tētis ar viņu dodas pastaigāt pa zāli, un puika veic 100m skrējiena distanci centrālajā ejā līdz skatuvei un atpakaļ pie tēta opā. Es kušinu sevī splīnīgo kundzi pelēkā vilnas jakā ar latvju rakstiem “nu tā jau ir, no ko var gribēt, neviens jau viņus nav mācījis”, jo šajā koncertā bērnus ucina, uzēd un padzeras, filmē un sēž telefonos arī latviešu un ārzemnieku ģimenes, gaisā virmo tāda jau pa pusei brīvdabas koncerta atmosfēra. Labi, ka četru orķestru un turpat 40 koru jauda to mazliet pietušē, koncertu dzirdēt var.  Un arī pa telefonu neviens, gods kam gods, šoreiz nerunā.

Likumsakarīgi, ka vakarā tviterī kārtējo reizi uzvirmo diskusijas – ko kultūras pasākumos darīt ar bērniem? Nav ko viņiem tur darīt, vecāki moka sevi, moka bērnus un, protams, pārējo publiku,  organizētājiem par to jāatbild, lai publikai nav jāuzņemas nīgrā aizrādītāja funkcijas, – tā viena puse. Bērni Latvijā sabiedriskās vietās nav gaidīti, tā mēs to demogrāfiju neuzlabosim – tā otri.

Pēc šī koncerta komponists E. ieraksta tviterī: “Paldies Vokāli simfoniskās mūzikas koncerta programmas veidotājiem, ka 13 skaņdarbu vidū iekļāva tieši vienu komponistes-sievietes skaņdarbu. Jo sievietei, protams, vieta virtuvē, nevis pie nošpapīra” – un viedokļu diskotēka var sākties!

Jā, jā, atsaucas kāda sievietes balss, arī kokļu mūzikas koncertā jaundarbi pasūtināti vīriešiem, sievietes pie koklēm un organizēšanas. Nu, tipa, virtuvē. “Feministes, paklusējiet, nebojājiet svētkus!” nāk kāda norāde basā. Bet, ziniet, man – man liekas  pareizi par to runāt. Un nevis tāpēc, ka sievietes “grib sevi uzspiest/par katru cenu/ar mākslīgām kvotām/un ķeksīša pēc”, bet tāpēc, ka kopkoris bez sievietes balss neskan pilnskanīgi. Ja vien jūs apzināti nesat nopircis biļeti uz vīru koru koncertu, protams.

Atceros arī, ka pagājušajos Dziesmusvētkos tviterī bija diskusija, vai noslēguma koncertā vajadzētu skanēt kādai dziesmai krievu valodā. Jo arī viņu balsis ir kopkorī. Viedokļu diskotēka ātri uzkarsa, ar troksni eksplodēja tūkstoš gabalos, un tā arī nav ne salabota, ne atjaunota. Nē, es negribu dzirdēt Dunajevski vai Pahmutovu, bet Platona Buravicka dziesmu ar Sergeja Timofejeva dzeju – kāpēc gan nē?

36865660_1718788014824997_7699328438334652416_o

Bet šie Dziesmusvētki man tiešām patīk, no visas sirds  – no manas aktīvās Dziesmusvētku apmeklētājas pieredzes – vislabāk! Man šķiet, ka šajos svētkos ir krietni mazāk svētsvinīgi stīvo runu un tukšo frāžu. Ka mēs kaut kā savādāk paskatāmies un ieraugām sevi, viens otru, Latviju. Ir daudz bezmaksas pasākumu pilsētā un brīvdabā, kur nevienam netraucē bērni un kur sanāk sirmās galvas, kuriem nav paveicies nopirkt biļetes. Vai kuri nevar atļauties nopirkt biļetes. Ka ir vairāk tīra prieka, ka pašapziņas ir vairāk, uzslavu ir vairāk, ka vairāk svinam paši sev, viens otram. Un ka vienā nedēļā ir jāraud un jāsmejas, tā saka Ivars Cinkuss. Un man beidzot ir izdevies noķert arī simtgades svinēšanas sajūtu.

Sociālajos tīklos kāds pārpublicē Gunāra Janaiša blogu ar Imanta Ziedoņa rakstu “Pēc tam” un paša Janaiša bildēm no 1973.gada, Dziesmusvētku simtgades. Es ilgi pētu fotogrāfijas,  tajās notverto cilvēku sejas un saprotu, ka šogad cilvēku sejas ir savādākas – tās ir brīvu cilvēku sejas.

36939823_1900063076953621_281866248231321600_o

Noslēguma koncerta dienā es uzvelku linu kreklu, apsienu Jēkabpils jostu un eju pārvietot mašīnu uz tuvo stāvvietu. Vakar vakarā vēlu iebraucām Rīgā no laukiem un mana ierastā stāvvieta bija stāvgrūdām pilna, nevienas brīvas auto vietas no Mežaparka līdz Lielajiem kapiem nebija, Rīga tukša kā pa Jāņiem un Rimi pieci pircēji. Nu ja, tas bija vakars ar diviem koncertiem – pēdējā “Māras zeme” un “Zvaigžņu ceļā” ģenerālis.

“Sveiciens svētkos!” man māj nepazīstama kundze. Stāvvietā satieku Eiroparlamenta deputāti pilnā tautastērpā, mēs sasveicināmies un runājam, kaut gan pirms tam esam kontaktējušās tikai virtuāli. Sirma māmiņa villainē  lēni steberē Mežaparka estrādes virzienā, un man  ir drusku jāparaud. Es neko par viņu nezinu, varbūt ikdienā viņa ir viena kašķīga tante, viena ellīga vecene, kas terorizē kaimiņus un ļečī savus bērnus un mazbērnus, bet šajos svētkos viņa man ir sirma  latvju mammīte, tāda Zaļkalna māmiņa, kas stīvām locītavām lēni steberē Mežaparkā virzienā. “Dzīves patiesības nav mākslas patiesības,” mēdza atkārtot mākslinieks Arnolds Plaudis. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Un jā, es droši vien palieku veca, arī tas vēl visam piedevās.

Draudzene uz noslēguma koncertu atbraukusi no Liepājas.

Pa ceļam piestājuši mazā veikaliņā, pircēju daudz, viena pārdevēja apkalpo, rinda uz priekšu  virzās gliemeža ātrumā.

-“Mēs šitā Dziesmusvētku noslēguma koncertu nokavēsim!” – kāda rindā stāvētāja neiztur, uzšvirkst: “Nu vai tad tiešām nevar vēl kādu pārdevēju pasaukt!”

-“Nav neviena, visi šonedēļ Rīgā, dzied un dejo!” – tā vientuļā pārdevēja pretī.

Koncertā priekšējā rindā pieci franciski runājoši ārzemnieki, laikam pirmo reizi Dziesmusvētkos, ziņkārīgi un mulsi groza galvas un staipa kaklus visu sākuma daļu – neviena lapiņa svešvalodā par notiekošo nav pieejama, un “vietējā mēle” – jauna gaišmate – kaut ko suflē tik tam vienam, kas ar viņu sildās zem viena pleda, tas arī iztur koncertu līdz beigām, un vēl vien kundze, bet tā finālā jau vairs nejaudā lēkt kājās pie katras dziesmas, pēc “Saules, Pērkons, Daugava” paliek sēžam.

Mans pirmais tautiskais orgasms, Hermaņa vārdiem runājot, atnāk ar “Lauztajām priedēm”. Manos skolas laikos tā bija “apspiestās strādnieku šķiras pretošanās” un “sociālistiskās revolūcijas” dziesma, kurā Māris Sirmais ir no jauna ielējis saturu, un ne pilienu Raiņa nav izšļakstījis. Pēc koncerta tīmeklī parādīsies kādas koristes video, kā viņš šo dziesmu ar kopkori sastrādājis – pa teikumam, pa rindai, pa vārdam, katrā jēgu un saprašanu par dziedamo ieliekot.

Paula un Petera “Manai Dzimtenei” izskan divreiz. Droši vien arī par pagājušajiem Dziesmusvētkiem.

Ai, nu un tad nāk tā Zanderes vēstule vēl nedzimušajam bērnam, un pie vārdiem “gaidiet mani, es būšu” stāvus gaisā uzšaujas balti gaismas kūļi, un tad jau skan trompete un zvani, un “virs galvas mūžīgs Piena ceļš”, koristu balsis no estrādes paceļas debesīs, visa skatītāju zona vibrē un mirgo baltās gaismiņās, – vēlāk aerofotogrāfijās Mežaparka estrāde tiešām izskatīsies kā izgaismots milzu lidojošais šķīvis no citas planētas, kas nakts vidū nolaidies tumša meža vidū – un tas ir tas brīdis, kas uzrakstīts izklausās banāls. Nu, piemēram, es saplūdu ar Kosmosu, ar veco labo Kosmosu, kuram es palīdzēju sevi atvest uz šiem Dziesmusvētkiem. (Jūs redzat, ka es cenšos jokot, lai neizklausītos banāla vai frāžaina, bet tas jau nepalīdz). Citi runās un rakstīs par svētbrīdi, svētceļojumu, pacelšanos citā apziņas līmenī, citu dimensiju…Viena meitene tviterī vienkārši ierakstīs “mana tauta mana tauta mana tauta”, bez pieturzīmēm, bez lielajiem burtiem – tā, vienā elpā. Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.

36923435_1718785728158559_5099396760527175680_o.jpg

Dienu pēc svētkiem manu soctīklu laika joslās ir gandrīz tikai Dziesmusvētku bildes. Vakarā režisors A. publicē tvītu par Dziesmusvētkiem: “/…/palika baisi, izskatas pec svetkiem kada diktaturas rezimā /…/”. Viedoklis ir diezgan paviršs un izaicinošs, izteiksme lecīga un aroganta, un es pie sevis ceru, ka kaut kā pietiks budisma “just ignore” opcijai. Tā, protams, nenotiek, un nākamajā dienā tvitera centrifūga griež pretreakcijas, apgriezienu skaits aug ar katru tvītu. Ir skaidrojoši, ir aizvainoti, ir rupji un rasistiski. Jo režisors A. nav etnisks latvietis. Ir “garāmgājējs iespļāva” un “svešais uzbruka”. Tur jau tā lieta, ka nav garāmgājējs. Ir savējais, Latvijas pilsonis, latvietis pēc noklusējuma – ja skatāmies pēc būtības. Cepienu momentā pārpublicē portāls  “Kas jauns” un pāris stundu laikā savāc 600 plus komentārus. Ieskatos – tur šķīst virtuālie dubļi un asinis, tur jau cīnās divi grupējumi, divas kopienas. Vieni raksta latviski, otri krieviski. Tie nav garāmgājēji, tie ir mūsējie. Pēc būtības – visi latvieši pēc noklusējuma.

“Cilvēki bija sanākuši kopā svinēt brīvību, daudzi paši reiz no režīma cietuši,” raksta kultūras žurnāliste E., un tas iedzeļ un smeldz.

“Bet var taču cilvēkam trauksmi izsaukt masveida svētki, kuros nejūties savējais,” raksta L.

“Ko tad, vajadzēja otru vaigu pagriezt,” jautā kāds, aicināts neļauties histērijai.

“Tam, kurš iesitis Tev pa vaigu, vari pagriezt otru tikai, ja neizjūti bailes,” to, protams, ne es rakstīju, to Borhess, un, protams, ne tviterī, bet savā “Borhesa evaņšēlijā”.

Tā nu satikās atkal bailes, bailes nebūt savējam un bailes no svešajiem, bailes, ka atkal kāds uzbruks, pazemos, atņems. Pašapziņa ir baigā štelle, pati svarīgākā štelle, man arvien biežāk tā liekas.

Naktī, kad viss puslīdz norimis, “kad atkal tukšs un kluss ir meža klajumā”, Māris Zanders tviterī ieraksta rindu no Madaras Gruntmanes jaunā dzejoļu krājuma:

“ir tikai divas iespējas / būt ļaunam / vai / labākam”.

Nevis labam, bet labākam.

Būt labam ir svētku formāts.

Būt labākam – ikdienas.

 

© Kristīne Želve. Pārpublicēšana un citēšana atļauta, tikai saskaņojot ar autori.

Teksta ilustrācijai izmantoti publicitātes foto no Dziesmu un deju svētku 2018 FB konta.

 

 

Advertisements
Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 5 komentāri

BRAUCIENS II KLASĒ UZ KONCERTU. Fragments no vēsturiskā romāna “Grosvaldi” 1.daļas “Latvieši”.

Grinbergs Family Mērijas Grosvaldes kāzas, 1907. Foto no RVKM fonda.

 

MĒRIJA GROSVALD, 1895

Līst lietus visu  dienu bez pārtraukuma. Bet mēs gribam braukt uz rudens koncertu Latviešu biedrībā Rīgā, un nekas mūs nevar atturēt no šī brauciena!

“Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied!  –Ak, cik jauki sirdī dzied, lūk mana roze zied! “

Dziedāja vīru koris, dziedāja Pāvuls Jurjāns un pūta savu skanīgo meža ragu Jurjānu Andrejs. Viņam bija tāds īpatnējs izteiksmīgs ģīmis ar mazu melnu bārdiņu uz zoda. Kādreiz šos koncertus kuplināja vēl jaunais vijoles virtuozs –  elegantais Jean Lazdin, Bārbales pagasta zemnieka Mārtiņa Lazdiņa dēls, Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks. Uzstājās arī jaunais švīts Kārkliņš ar kādu dziesmiņu. Viņš bija jauns un iedomīgs, bet Jurjānu Andrejs viņam paredzēja lielu nākotni.

Cik mēs bijām lepni, ka mums bija savi latviešu mākslinieki  –  savs latviešu koncerts, savs Andrejs Jurjāns! Katra viņam pēc koncerta gribēja roku spiest. Katrs gribēja mazliet parunāties, jo zināja, ka viņš pēc šī rudeņa koncerta atkal dosies atpakaļ uz savu darba vietu Harkovas konservatorijā, un paies atkal gads kamēr satiksim Jurjānu Andreju.

Kas vienreiz bija dzirdējis Jurjānu Andreja mežraga skaņas, tas nevarēja tās aizmirst.

“Lūk, roze zied! Lūk, mana roze zied!”, un nekas nevarēs mūs atturēt no brauciena uz koncertu!

Krievijas dzelzceļam tolaik ir trīs klases.  Pirmā –  zilgani lillā vagoni ar ērtiem tumšsarkaniem samta sēdekļiem un prāvu starpu pa vidu atsevišķiem beņķiem. Tur brauca muižnieki, uzdzīvotāji un kāršu spēlmaņi kā Melnais Koļa un lepnais, staltais Reini Sakkit jeb Zaķīts. Otrā – dzeltenbrūni vāģi ar mīkstiem, pelēkas vilnas drēbes apvilktiem sēdekļiem, vasarā dažreiz ar ar gaiši pulierētiem beņķiem –  finieram līdzīgām plāksnēm ar caurumiņiem. Otrā klasē brauca tā sauktā “labā publika” – literāti, tirgotāji, pārtikuši latvieši un peldviesi no Krievijas. Trešā klasē brauca atlikušie, parastā publika un daudzi latvieši. Trešā klasē vāģi bija zaļi ar parastiem cietiem koka beņķiem. Iekāpa vagonā no abām pusēm.  Logus drīkstēja atvērt tikai tanī pusē, kur nepūta vējš.

Tanī lietainā  svētdienā, diezgan pilnā vilcienā vecāki bija kur citur vietu atraduši, bet mēs ar māsu nosēdāmies otrās klases vagonā pie viena loga un runājām angliski. Nezinu kāpēc mēs bijām iesākušas svešvalodā runāt…Laikam jau tāpēc, ka gandrīz ikreizes, kad kāds Jūrmalas vilcienā latviski runāja, dabūja kādu piezīmi dzirdēt. Tā man vienreiz gadījās, kad klusi sēdēdama, lasīju grāmatu. Kāds blakus sēdētājs, man pār plecu grāmatā ieskatījies, pagriezās pret savu nāburgu un diktā balsī iesaucās: “Junge Dame ist Lettisch!“

Bet šajā reizē tika vēl ļaunāk. Cilvēki, kas pāri pie loga sēdēja, sāka savā starpā piepacelti rāties , ko  mēs tur izliekoties  un runājot angliski, katrs taču tāpat saprotot, kas mēs tādas. Latvietes. Junge Dame ist Lettisch!

Mēs turpinājām runāt iesāktā valodā, it kā nepiegriezdamas vērību piezīmēm, bet priecīgā labsajūta braucienam bija samaitāta. Atlikušo braucienu sēdējām kā uz oglēm. Man prātā atkal nāca viens Zāļu vakars, kad Daugavmalas tirgū iepirkusi baltus, no bišu krēsliņiem taisītus pušķus un ozola vaiņagu, braucu atpakaļ uz Edinburgu. Puķes un kronīšus biju novietojusi bagāžas plauktā un sēdēju mierīgi kādu grāmatu lasīdama, kad iesoļo vācu lielrūpnieks Šneiders, nosēžas man pretim, savelk degunu un saka pār visu vagonu kādam vācu tautības braucējam: “Še tā kā smaržo pēc Jāņiem! Tad jau rīt visi meži būs pilni ar latviešiem, kas dziedādami pa mežiem uzdzīvos, ka nevarēs cilvēks iziet laukā no sava dārza!”

Tikai kad caur lietu Rīgā, kāpjot pa slapjā koka trepju kāpnēm, lejā satikām vecākus, uzelpojām.

Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied, priekš manis zied.

 

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 1 komentārs

Borhesa evaņģēlijs

5. Laimīgi tie, kas zina, ka ciešanas nevainago pašas sevi ar laimi.

6. Par maz būt pēdējam, lai  kādreiz taptu pirmais.

15. Lai izdeg gaismeklis, un neviens to neierauga. Dievs ieraudzīs.

26. Pretojies ļaunumam, bet bez naida un bailēm. Tam, kurš iesitis Tev pa vaigu, vari pagriezt otru tikai, ja neizjūti bailes.

27. Aizmirst – vienīgā atriebe un vienīgā piedošana.

39. Vārti izvēlas ienākošo, ne cilvēks.

41. Nekas netiek celts uz akmens, viss uz smiltīm, bet cilvēka pienākums ir celt tā, it kā smilts būtu akmens.

50. Laimīgi mīlošie un laimīgi mīlētie, un tie, kuri bez mīlestības var iztikt.

51. Laimīgi laimīgie.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Komentēt

Balstīts uz patiesiem notikumiem

Kad  klātienē vai virtuāli gadās iesaistīties diskusijās par bēgļu krīzi un to, vai un kā Latvijai vajadzētu piedalīties tās risināšanā,  man nezin kādēļ ļoti bieži jādomā par kādu ne pārāk senu un it kā sadzīvisku notikumu, kuru man nācās piedzīvot.

index

Pirms vairākiem gadiem es strādāju montāžas studijā, kura atradās daudzzīvokļu īres nama bēniņos. Vienā brīdī, tieši aktīvākajā filmas montāžas posmā, studija dažu muļķīgu un neveiksmīgu sakritību rezultātā palika bez labierīcībām. Īres nama pirmajā stāvā atradās divi mazi, jauki un diezgan mazapmeklēti veikaliņi un es, ne bez mulsuma, bet dzīves realitātes trenkta, apvaicājos, vai šajā krīzes situācijā nevaru izmantot viņu laipnību un tuvo atrašanos. Abos gadījumos saņēmu piekrišanu, tikai otrajā ar mazu piebildi: ,,Nu mums gan ir ūdens skaitītājs…, bet labi, nāciet, protams, nāciet…,,

Lieki teikt, kuru veikaliņu es apciemoju biežāk – otrajā, tajā ar ūdens skaitītāju, centos iegriezties pēc iespējas retāk un galējas nepieciešamības spiesta – kad pirmais bija slēgts vai, kad vairāku rīta kafiju rezultātā man pašai jau šķita, ka iegriežos tur nepieklājīgi bieži.

Vienu dienu visai mājai kaut kādas avārijas vai remotdarbu dēļ pārtrauca ūdens padevi. Pirmais veikaliņš tai dienā bija slēgts un es, neko ļaunu vēl nejausdama, pavēru otrā durvis. Nē, nē, nē, pretī man metās otrā veikaliņa darbiniece, nē nē, šodien mēs jūs nevaram ielaist, atvainojiet, mēs paši tikko nopirkām dzeramā ūdens piecu litru iepakojumu, tur knapi pietiks mums pašiem.

Pirmā sajūta bija lodveida zibens, kas gaismas ātrumā izskrēja cauri ķermenim un brīdi aizkavējās vaigu galos. Laikam tas bija kauns. Otrā – spējš sastingums, kas pārņēma pat mēli, kas negribēja klausīt, lai teiktu, ka es jau ar varētu nopirkt kādu piecu litru iepakojumu ar ūdeni un nākt te ar savējo, vai varbūt pat nopirkt vairākus un atstāt  kā pateicību… Tā laikam bija bezspēcības sajūta.

Un bija vēl arī trešā – gluži vienkārši ļoti gribējās pačurāt.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 2 komentāri

Pieminekļi

Arvien plašumā un arī skaļumā vēršas diskusija par Okupācijas muzeja plānoto piebūvi – balto Nākotnes māju un memoriālu represētajiem. (Memoriāls, kura izmaksas sastāda  daļu no valdības pagājušajā vasarā piešķirtajiem 7,4 miljoniem eiro šim projektam, ir atsevišķs apjoms gan fiziski, gan citu autoru veidots, un vēl tā pa īstam nav nokļuvis diskusiju krustugunīs). Vēlreiz neuzskaitīšu abu pušu racionālos un emocionālos argumentus par/pret pārbūvi, ar tiem šobrīd pilna mediju telpa, 100g kultūras Diskusiju ieskaitot, vien uzsvēršu, ka diskusijas būtība ir (vai tai būtu jābūt) krietni plašākai par 1 vai 2 jaunu apjomu radīšanu vai Okupācijas muzeja telpu problēmām. Diskusijas būtība ir par Okupācijas, bijušā Latviešu strēlnieku muzeja būves kā nesabojāta modernisma arhitektūras parauga saglabāšanu un Strēlnieku laukuma ansambļa, Zaigas Gailes vārdiem runājot, “atstāšanu mierā”. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr kādam nav skaidra vīzija par to, kādam Strēlnieku/Rātslaukumam vajadzētu izskatīties nākotnē – tajā nākotnē, kurā dzīvos mūsu bērni un, cerams, drusku arī mēs. Es atvainojos, bet šobrīd man nav skaidrs, kurš Rīgā ir šis atbildīgais “kāds”, jo diskusijā nedzird ne Rīgas pilsētas galvenā arhitekta, ne RD Pilsētas attīstības departamenta balsis. Kultūras ministre savu nostāju ir publiskojusi.
Iesaistīties šajā diskusijā nav emocionāli viegli, ko vēl vairāk pastiprina uzmācīga, neatlaidīga de ja vu sajūta – tieši tādi pati, piemēram, bija diskusija par Lielajiem kapiem – diskusija, kurā divas puses absolūti nebija un nav gatavas sarunai, empātijai, pārkāpšanai pāri savām vajadzībam, savām interesēm, “kā man labāk”, un racionāli vienoties kopējā vīzijā – kā labāk sabiedrībai, pilsētvidei, un galu gala – mūsu valstij. Mēs diskutējām, pareizāk sakot, abas puses tiepīgi un emocionāli atkārtoja katra sev izdevīgos argumentus, bet Lielie kapi tikmēr lēni drupa. Un drūp vēl šodien.
Un tādas diskusijas mūsu sabiedrībā ir bijušas neskaitāmas, par visām tēmām, gan triviālām, gan nacionāli nozīmīgām – kaut vai nesenā par velobraucēju tiesībām pārvietoties pa Rīgu – principā tika “diskutēta” vienā diskursā – “MAN traucē”, “MANI besī”, “MAN uzbrauca” utt. Pilnīgs empātijas un sevis kā lielāka kopuma sastāvdaļas, kopuma ar virzību nākotnē, apzināšanās trūkums. Vai – kā definēja kāda komentētāja: “Mana argumentācija pusaudža gados.”
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks savā pētījumā “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010” raksta, ka pieminekļi tiek uzstādīti ar mērķi atgādināt par konkrēto notikumu vai cilvēku.
Nu ko, varbūt tad tiešām – lai! Lai! Lai par sava laika notikumiem un sava laika cilvēkiem, viņu izpratni, aprobežotību, ietiepību, atbildību, alkatību, naidu, dusmām, izmisumu, politiskām un ekonomiskām interesēm mums turpina atgādināt viņu radītie pieminekļi – nodedzinātās, izlaupītās un apzināti postā aizlaistās vācu muižas, appludinātais Staburags, degradētā padomju gados tapusī modernisma arhitektūra, Dzelzceļa stacijas apbūve, balto plastmasas logu žokļi senās koka mājās…Kāpēc gan lai Strēlnieku laukuma apbūve nākotnē neatgādinātu par mums – kādi toreiz bijām mēs, 2015. gada rīdzinieki?

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 10 komentāri

Kailā dzīvība

Iekšlietu ministrija sagatavojusi iedzīvotājiem paredzētu ieteikumu projektu, kurā ir norādīta informācija, kā rīkoties kara gadījumā.
Lietuvas Aizsardzības ministrija izdevusi rokasgrāmatu, kā iedzīvotājiem rīkoties, ja sākas karš.
Jaunā IR virsraksts – “1940. gads neatkārtosies, mēs šausim līdz pēdējai patronai. “

SG
Arvien biežāk visur – medijos, soctīklos, intervijās un privatās sarunās tiek apspriests jautājums – “Ko darīt, ja sāksies karš?” Kāda kafejnīca skatlogā bija izlikusi reklāmplakātu “Starpkaru perioda kūkas”. Pēc pirmās spējās WTF reakcijas gan izrādījās, ka plakāta izlicēju doma bijusi radīt publikai saldu nostaļģiju pēc 20.-30. gadu Rīgas, mazās Parīzes, krēmšnitu un bezē cepumu garšas, bet tauta momentā saprata ko citu. Stulbi sanāca, īstenībā jau smieklīgi, tikai neviens nesmējās, un plakāts ātri vien pazuda.

Un ko tad darīt, ja sāksies karš? Vieni saka, ka braukšot prom, citi aizstāvēsies līdz pēdējam, lūk, Rihards Bargais nekur nebrauks un paliks ar sunīti dzīvot, kur dzīvojuši, lai nāk, kas nākdams. Iespējams, es rīkošos tāpat. Bet vispār jau, dzirdot vai uzdodot šo stindzinošo jautājumu, mani maz interesē, ko nu katrs taisās darīt ar savu fizisko rumpi. Manuprāt, nav arī lielas jēgas apspriest katras izvēles loģisko iespējamību – ar ko tad mēs aizstāvēsimies, ar nažiem, automātiem vai tankiem, vai varēs kur aizbraukt, ja robeža būs ciet un lidosta ieņemta, un vispār – vai 21.gadsimta kara gadījumā vēl būs kāda vieta, KUR braukt…

Drīzāk man liekas, ka jautājums: “Ko darīt, ja sāksies karš?”, īstenībā ir jautājums uz kuru mums atbildes neizsniegs bukletos un brošūrās, bet kuru nāksies katram pašam uzdot sev: “Cik vērta tai brīdī būs mana kailā dzīvība?”

Nesenajās diskusijās mūzikla “Herberts. Herberts Cukurs” sakarā man līdz absurdam bezjēdzīgi šķita strīdi un ņemšanās, cik tad īsti ebrejus Cukurs ir nobendējis un cik izglābis. It kā būtu atšķirība– 4, 44 vai 444! It kā tas izglābto cipars kaut kā mīkstinātu vai mazinātu nobendēto skaitu! It kā arguments, ka Cukuru gribēja nošaut sarkanie, kaut kā attaisnotu glābšanos Arāja komandā. Jo – cik pēc šī visa ir vērta tava kailā dzīvība, lai to kā dārgu vāzi glābtu, slēptu, saglabātu par katru cenu, vestu uz ārzemēm, sargātu no atriebējiem? Cik vērta ir cilvēka kailā dzīvība, noturēta šaisaulē par šādas izvēles cenu?

Uz šo jautājumu atbildes meklē arī Māra Bērziņa jaunais romāns “Svina garša”. Par cilvēcības un būšanas cilvēkam ētiskajiem kritērijiem, par izvēli palīdzēt, tāpēc ka, pirmkārt, cilvēki, nevis krievi, vācieši vai ebreji, mazizglītoti, utaini vai jukuši. Par izvēli palikt cilvēkam arī par paša dzīvības cenu. Un vai pēc sevis izdarītās izvēles tu turpini dzīvot kā cilvēks, vai tikai kā kailā izglābtā dzīvība. Otrajā gadījumā tā tik un tā būs dzīve ar nepārejošu svina garšu mutē.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Birkas , , | Komentēt

Krievi, zviedri un es

Vai būs karš Ukrainā?Šis ir viens no jautājumiem, kuru man daudzi uzdod pēdējās dienās. Kad atbildu, ka karš jau notiek, viņi mēģina precizēt: jā, bet, vai Krievija ievedīs karaspēku? Vai šķērsos Ukrainas robežu? Vai atklāti sūtīs karaspēku un tehniku?

Tas viss jau ir noticis un turpina notikt arī šodien. Krievija ved atklātu karu pret Ukrainu, sākot ar šā gada februāri.

Šajā ziņā ukraiņi pašlaik izkaro mūsu karu un, aizstāvot sevi, aizstāv arī mūs. Mūs šeit – Latvijā, un mūs – eiropiešus – arī Vācijā un Francijā, citur Eiropā.

Aleksejs Grigorjevs, IR.lv http://www.ir.lv/2014/8/9/vai-bus-kars-ukraina

No nejauši dzirdētām sarunām:

  • Kad Pūķins uzbruks Latvijai, nez kurā pusē karos Latvijas krievi? (runā latvieši)
  • Jūs vispirms atsakieties no Krievijas gāzes, un tad gudri māciet Putinam demokrātiju! (runā Latvijas krievi)

Tas aprīnojami, es klausos un domāju, apbrīnojami, kā divas tautas, kas dzīvo vienā valstī, var izjust tādu agresiju, nepatiku un pat naidu viena pret otru. Vēl apbrīnojamāk, ka vairākumā gadījumu šim naidam nav nekāda sakara ar konkrētiem cilvēkiem – darba kolēģi, kaimiņu, meitas draugu, iemīļotu mākslinieku vai vai zivju veikala pārdevēju, tas eksaltējas tikai vispārinājumā „latvieši-krievi”, kopums pret kopumu, tauta pret tautu.

Laikā, kad Latvijā otrās valsts valodas referenduma kaislības bija viļņa pašā spicē, es atrados Helsinkos, kopā ar producentu, Somijas zviedru, strādājām pie post-production filmai par Somijas latgalieti Teuvo Tulio. Somijā ir divas valsts valodas, zviedru ir otra, lai gan jāsaka, ka jaunā paaudze to vairs īsti „neņem par pilnu” (lasi: nejūt nekādu praktisku lietderību savā ikdienā), un neviens īpaši necenšas to ne mācīties, ne mācīt. Mana kopproducenta pirmā valoda ir zviedru, bet viņš atceras, ka viņa bērnībā, piecdesmito gadu Somijā, ģimene mājās savstarpēji sarunājās zviedriski, bet publiski, izejot uz ielas – somiski. „It was so sick,” viņš saka: „that we were ashamed to speak Swedish in public.” Un turpina:

– Bet kāpēc, kāpēc jūs negribat ļaut viņiem runā savā dzimtajā valodā?

– Nav runa par to, ka kāds kādam neļautu runāt savā valodā. Runa ir par oficiālo valsts valodu.

– Un kas tad briesmīgs notiktu, ja krievu valoda būtu otrā valsts valoda?

– Okei, vai tu iedomājies situāciju, kad ieej Helsinkos veikalā un uzreiz sāc ar pārdevēju runāt zviedriski, pie tam esi sašutis un taisi skandālu, ja viņa neko nesaprot vai nespēj tev atbildēt?

Nē, tādu sitāciju viņš nespēj iedomāties. Lai gan, kad viņam slimnīcā bija paredzēta sarežģīta manipulācija, iepriekš piezvanīja vecākā medmāsa, lai izstāstītu, kas ar viņu tiks darīts un kā viņš pēc tam varētu justies. Pirms sākt savu stāstāmo, medmāsa painteresējās, vai pacients ar zviedru vārdu pietiekami labi pārvalda somu valodu, lai saprastu visu tālāk sekojošo, medicīniskos terminus ieskaitot.

Un ir Somijā, piemēram, tāda Karjaa, 70 km no Helsinkiem, kur visi ielu nosaukumu un izkārtnes vispirms ir zviedriski, un tikai otrā rindiņā – somiski. Dažas ir tikai zviedriski. Somi vaikstās, bet neuztver to kā draudu.Un esot vietas Dienvidsomijā vai pie jūras, kur vecākā paaudze vispār nerunā somiski ne bū, ne mē, bet tas ir izņēmums, tas ir tikpat ārpus normas, kā tā kundzīte , kuru es ievēroju Helsinku pašā centrā, 2012. gada vasarā – viņa atteicās iekāpt taksometrā, pie kura stūres bija melnādains vadītājs.

Viņš nesaprot, atsakās saprast manas līdzības.

– Zviedru Somijā ir 6%, krieviski runājošo Latvijā – starp 30-40%.

– Ko, tik daudz?!? Nu tad vēl jo vairāk jums vajag otro valsts valodu! – viņš paziņo.

Es noklusēju. Saprotu, ka nemāku pilnvērtīgi izskaidrot okupācijas mežonīgo traumu ar visām tās niansēm, valodisko ieskaitot, cilvēkam, kas dzimis-audzis-izglītojies valstī, kur pat biļešu kontrolieris, pirms kāpt tramvajā un pārbaudīt biļetes, laipni ļauj izkāpt tiem, kas to vēlas.

– Ja jūs toreiz būtu okupējusi Krievija, tu varbūt to labāk saprastu,- es tomēr nosaku.

Tagad klusē viņš, lūpas sakniebjas šaurā strīpiņā, nu ja, skaidrs, pieklājīgais, tolerantais rietumnieks negrib pateikt ko aizvainojošu.

Un tomēr pēc brīža viņš pasaka.

– Jā, tikai mūs neokupēja.

Lūk.

Lūk, tāpēc man šķiet svarīgi, lai Ukraina šo karu nekarotu  viena.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 6 komentāri