BRAUCIENS II KLASĒ UZ KONCERTU. Fragments no vēsturiskā romāna “Grosvaldi” 1.daļas “Latvieši”.

Grinbergs Family Mērijas Grosvaldes kāzas, 1907. Foto no RVKM fonda.

 

MĒRIJA GROSVALD, 1895

Līst lietus visu  dienu bez pārtraukuma. Bet mēs gribam braukt uz rudens koncertu Latviešu biedrībā Rīgā, un nekas mūs nevar atturēt no šī brauciena!

“Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied!  –Ak, cik jauki sirdī dzied, lūk mana roze zied! “

Dziedāja vīru koris, dziedāja Pāvuls Jurjāns un pūta savu skanīgo meža ragu Jurjānu Andrejs. Viņam bija tāds īpatnējs izteiksmīgs ģīmis ar mazu melnu bārdiņu uz zoda. Kādreiz šos koncertus kuplināja vēl jaunais vijoles virtuozs –  elegantais Jean Lazdin, Bārbales pagasta zemnieka Mārtiņa Lazdiņa dēls, Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks. Uzstājās arī jaunais švīts Kārkliņš ar kādu dziesmiņu. Viņš bija jauns un iedomīgs, bet Jurjānu Andrejs viņam paredzēja lielu nākotni.

Cik mēs bijām lepni, ka mums bija savi latviešu mākslinieki  –  savs latviešu koncerts, savs Andrejs Jurjāns! Katra viņam pēc koncerta gribēja roku spiest. Katrs gribēja mazliet parunāties, jo zināja, ka viņš pēc šī rudeņa koncerta atkal dosies atpakaļ uz savu darba vietu Harkovas konservatorijā, un paies atkal gads kamēr satiksim Jurjānu Andreju.

Kas vienreiz bija dzirdējis Jurjānu Andreja mežraga skaņas, tas nevarēja tās aizmirst.

“Lūk, roze zied! Lūk, mana roze zied!”, un nekas nevarēs mūs atturēt no brauciena uz koncertu!

Krievijas dzelzceļam tolaik ir trīs klases.  Pirmā –  zilgani lillā vagoni ar ērtiem tumšsarkaniem samta sēdekļiem un prāvu starpu pa vidu atsevišķiem beņķiem. Tur brauca muižnieki, uzdzīvotāji un kāršu spēlmaņi kā Melnais Koļa un lepnais, staltais Reini Sakkit jeb Zaķīts. Otrā – dzeltenbrūni vāģi ar mīkstiem, pelēkas vilnas drēbes apvilktiem sēdekļiem, vasarā dažreiz ar ar gaiši pulierētiem beņķiem –  finieram līdzīgām plāksnēm ar caurumiņiem. Otrā klasē brauca tā sauktā “labā publika” – literāti, tirgotāji, pārtikuši latvieši un peldviesi no Krievijas. Trešā klasē brauca atlikušie, parastā publika un daudzi latvieši. Trešā klasē vāģi bija zaļi ar parastiem cietiem koka beņķiem. Iekāpa vagonā no abām pusēm.  Logus drīkstēja atvērt tikai tanī pusē, kur nepūta vējš.

Tanī lietainā  svētdienā, diezgan pilnā vilcienā vecāki bija kur citur vietu atraduši, bet mēs ar māsu nosēdāmies otrās klases vagonā pie viena loga un runājām angliski. Nezinu kāpēc mēs bijām iesākušas svešvalodā runāt…Laikam jau tāpēc, ka gandrīz ikreizes, kad kāds Jūrmalas vilcienā latviski runāja, dabūja kādu piezīmi dzirdēt. Tā man vienreiz gadījās, kad klusi sēdēdama, lasīju grāmatu. Kāds blakus sēdētājs, man pār plecu grāmatā ieskatījies, pagriezās pret savu nāburgu un diktā balsī iesaucās: “Junge Dame ist Lettisch!“

Bet šajā reizē tika vēl ļaunāk. Cilvēki, kas pāri pie loga sēdēja, sāka savā starpā piepacelti rāties , ko  mēs tur izliekoties  un runājot angliski, katrs taču tāpat saprotot, kas mēs tādas. Latvietes. Junge Dame ist Lettisch!

Mēs turpinājām runāt iesāktā valodā, it kā nepiegriezdamas vērību piezīmēm, bet priecīgā labsajūta braucienam bija samaitāta. Atlikušo braucienu sēdējām kā uz oglēm. Man prātā atkal nāca viens Zāļu vakars, kad Daugavmalas tirgū iepirkusi baltus, no bišu krēsliņiem taisītus pušķus un ozola vaiņagu, braucu atpakaļ uz Edinburgu. Puķes un kronīšus biju novietojusi bagāžas plauktā un sēdēju mierīgi kādu grāmatu lasīdama, kad iesoļo vācu lielrūpnieks Šneiders, nosēžas man pretim, savelk degunu un saka pār visu vagonu kādam vācu tautības braucējam: “Še tā kā smaržo pēc Jāņiem! Tad jau rīt visi meži būs pilni ar latviešiem, kas dziedādami pa mežiem uzdzīvos, ka nevarēs cilvēks iziet laukā no sava dārza!”

Tikai kad caur lietu Rīgā, kāpjot pa slapjā koka trepju kāpnēm, lejā satikām vecākus, uzelpojām.

Lūk, roze zied, lūk, mana roze zied, priekš manis zied.

 

Advertisements
Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 1 komentārs

Borhesa evaņģēlijs

5. Laimīgi tie, kas zina, ka ciešanas nevainago pašas sevi ar laimi.

6. Par maz būt pēdējam, lai  kādreiz taptu pirmais.

15. Lai izdeg gaismeklis, un neviens to neierauga. Dievs ieraudzīs.

26. Pretojies ļaunumam, bet bez naida un bailēm. Tam, kurš iesitis Tev pa vaigu, vari pagriezt otru tikai, ja neizjūti bailes.

27. Aizmirst – vienīgā atriebe un vienīgā piedošana.

39. Vārti izvēlas ienākošo, ne cilvēks.

41. Nekas netiek celts uz akmens, viss uz smiltīm, bet cilvēka pienākums ir celt tā, it kā smilts būtu akmens.

50. Laimīgi mīlošie un laimīgi mīlētie, un tie, kuri bez mīlestības var iztikt.

51. Laimīgi laimīgie.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Komentēt

Balstīts uz patiesiem notikumiem

Kad  klātienē vai virtuāli gadās iesaistīties diskusijās par bēgļu krīzi un to, vai un kā Latvijai vajadzētu piedalīties tās risināšanā,  man nezin kādēļ ļoti bieži jādomā par kādu ne pārāk senu un it kā sadzīvisku notikumu, kuru man nācās piedzīvot.

index

Pirms vairākiem gadiem es strādāju montāžas studijā, kura atradās daudzzīvokļu īres nama bēniņos. Vienā brīdī, tieši aktīvākajā filmas montāžas posmā, studija dažu muļķīgu un neveiksmīgu sakritību rezultātā palika bez labierīcībām. Īres nama pirmajā stāvā atradās divi mazi, jauki un diezgan mazapmeklēti veikaliņi un es, ne bez mulsuma, bet dzīves realitātes trenkta, apvaicājos, vai šajā krīzes situācijā nevaru izmantot viņu laipnību un tuvo atrašanos. Abos gadījumos saņēmu piekrišanu, tikai otrajā ar mazu piebildi: ,,Nu mums gan ir ūdens skaitītājs…, bet labi, nāciet, protams, nāciet…,,

Lieki teikt, kuru veikaliņu es apciemoju biežāk – otrajā, tajā ar ūdens skaitītāju, centos iegriezties pēc iespējas retāk un galējas nepieciešamības spiesta – kad pirmais bija slēgts vai, kad vairāku rīta kafiju rezultātā man pašai jau šķita, ka iegriežos tur nepieklājīgi bieži.

Vienu dienu visai mājai kaut kādas avārijas vai remotdarbu dēļ pārtrauca ūdens padevi. Pirmais veikaliņš tai dienā bija slēgts un es, neko ļaunu vēl nejausdama, pavēru otrā durvis. Nē, nē, nē, pretī man metās otrā veikaliņa darbiniece, nē nē, šodien mēs jūs nevaram ielaist, atvainojiet, mēs paši tikko nopirkām dzeramā ūdens piecu litru iepakojumu, tur knapi pietiks mums pašiem.

Pirmā sajūta bija lodveida zibens, kas gaismas ātrumā izskrēja cauri ķermenim un brīdi aizkavējās vaigu galos. Laikam tas bija kauns. Otrā – spējš sastingums, kas pārņēma pat mēli, kas negribēja klausīt, lai teiktu, ka es jau ar varētu nopirkt kādu piecu litru iepakojumu ar ūdeni un nākt te ar savējo, vai varbūt pat nopirkt vairākus un atstāt  kā pateicību… Tā laikam bija bezspēcības sajūta.

Un bija vēl arī trešā – gluži vienkārši ļoti gribējās pačurāt.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 2 komentāri

Pieminekļi

Arvien plašumā un arī skaļumā vēršas diskusija par Okupācijas muzeja plānoto piebūvi – balto Nākotnes māju un memoriālu represētajiem. (Memoriāls, kura izmaksas sastāda  daļu no valdības pagājušajā vasarā piešķirtajiem 7,4 miljoniem eiro šim projektam, ir atsevišķs apjoms gan fiziski, gan citu autoru veidots, un vēl tā pa īstam nav nokļuvis diskusiju krustugunīs). Vēlreiz neuzskaitīšu abu pušu racionālos un emocionālos argumentus par/pret pārbūvi, ar tiem šobrīd pilna mediju telpa, 100g kultūras Diskusiju ieskaitot, vien uzsvēršu, ka diskusijas būtība ir (vai tai būtu jābūt) krietni plašākai par 1 vai 2 jaunu apjomu radīšanu vai Okupācijas muzeja telpu problēmām. Diskusijas būtība ir par Okupācijas, bijušā Latviešu strēlnieku muzeja būves kā nesabojāta modernisma arhitektūras parauga saglabāšanu un Strēlnieku laukuma ansambļa, Zaigas Gailes vārdiem runājot, “atstāšanu mierā”. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr kādam nav skaidra vīzija par to, kādam Strēlnieku/Rātslaukumam vajadzētu izskatīties nākotnē – tajā nākotnē, kurā dzīvos mūsu bērni un, cerams, drusku arī mēs. Es atvainojos, bet šobrīd man nav skaidrs, kurš Rīgā ir šis atbildīgais “kāds”, jo diskusijā nedzird ne Rīgas pilsētas galvenā arhitekta, ne RD Pilsētas attīstības departamenta balsis. Kultūras ministre savu nostāju ir publiskojusi.
Iesaistīties šajā diskusijā nav emocionāli viegli, ko vēl vairāk pastiprina uzmācīga, neatlaidīga de ja vu sajūta – tieši tādi pati, piemēram, bija diskusija par Lielajiem kapiem – diskusija, kurā divas puses absolūti nebija un nav gatavas sarunai, empātijai, pārkāpšanai pāri savām vajadzībam, savām interesēm, “kā man labāk”, un racionāli vienoties kopējā vīzijā – kā labāk sabiedrībai, pilsētvidei, un galu gala – mūsu valstij. Mēs diskutējām, pareizāk sakot, abas puses tiepīgi un emocionāli atkārtoja katra sev izdevīgos argumentus, bet Lielie kapi tikmēr lēni drupa. Un drūp vēl šodien.
Un tādas diskusijas mūsu sabiedrībā ir bijušas neskaitāmas, par visām tēmām, gan triviālām, gan nacionāli nozīmīgām – kaut vai nesenā par velobraucēju tiesībām pārvietoties pa Rīgu – principā tika “diskutēta” vienā diskursā – “MAN traucē”, “MANI besī”, “MAN uzbrauca” utt. Pilnīgs empātijas un sevis kā lielāka kopuma sastāvdaļas, kopuma ar virzību nākotnē, apzināšanās trūkums. Vai – kā definēja kāda komentētāja: “Mana argumentācija pusaudža gados.”
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks savā pētījumā “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010” raksta, ka pieminekļi tiek uzstādīti ar mērķi atgādināt par konkrēto notikumu vai cilvēku.
Nu ko, varbūt tad tiešām – lai! Lai! Lai par sava laika notikumiem un sava laika cilvēkiem, viņu izpratni, aprobežotību, ietiepību, atbildību, alkatību, naidu, dusmām, izmisumu, politiskām un ekonomiskām interesēm mums turpina atgādināt viņu radītie pieminekļi – nodedzinātās, izlaupītās un apzināti postā aizlaistās vācu muižas, appludinātais Staburags, degradētā padomju gados tapusī modernisma arhitektūra, Dzelzceļa stacijas apbūve, balto plastmasas logu žokļi senās koka mājās…Kāpēc gan lai Strēlnieku laukuma apbūve nākotnē neatgādinātu par mums – kādi toreiz bijām mēs, 2015. gada rīdzinieki?

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 10 komentāri

Kailā dzīvība

Iekšlietu ministrija sagatavojusi iedzīvotājiem paredzētu ieteikumu projektu, kurā ir norādīta informācija, kā rīkoties kara gadījumā.
Lietuvas Aizsardzības ministrija izdevusi rokasgrāmatu, kā iedzīvotājiem rīkoties, ja sākas karš.
Jaunā IR virsraksts – “1940. gads neatkārtosies, mēs šausim līdz pēdējai patronai. “

SG
Arvien biežāk visur – medijos, soctīklos, intervijās un privatās sarunās tiek apspriests jautājums – “Ko darīt, ja sāksies karš?” Kāda kafejnīca skatlogā bija izlikusi reklāmplakātu “Starpkaru perioda kūkas”. Pēc pirmās spējās WTF reakcijas gan izrādījās, ka plakāta izlicēju doma bijusi radīt publikai saldu nostaļģiju pēc 20.-30. gadu Rīgas, mazās Parīzes, krēmšnitu un bezē cepumu garšas, bet tauta momentā saprata ko citu. Stulbi sanāca, īstenībā jau smieklīgi, tikai neviens nesmējās, un plakāts ātri vien pazuda.

Un ko tad darīt, ja sāksies karš? Vieni saka, ka braukšot prom, citi aizstāvēsies līdz pēdējam, lūk, Rihards Bargais nekur nebrauks un paliks ar sunīti dzīvot, kur dzīvojuši, lai nāk, kas nākdams. Iespējams, es rīkošos tāpat. Bet vispār jau, dzirdot vai uzdodot šo stindzinošo jautājumu, mani maz interesē, ko nu katrs taisās darīt ar savu fizisko rumpi. Manuprāt, nav arī lielas jēgas apspriest katras izvēles loģisko iespējamību – ar ko tad mēs aizstāvēsimies, ar nažiem, automātiem vai tankiem, vai varēs kur aizbraukt, ja robeža būs ciet un lidosta ieņemta, un vispār – vai 21.gadsimta kara gadījumā vēl būs kāda vieta, KUR braukt…

Drīzāk man liekas, ka jautājums: “Ko darīt, ja sāksies karš?”, īstenībā ir jautājums uz kuru mums atbildes neizsniegs bukletos un brošūrās, bet kuru nāksies katram pašam uzdot sev: “Cik vērta tai brīdī būs mana kailā dzīvība?”

Nesenajās diskusijās mūzikla “Herberts. Herberts Cukurs” sakarā man līdz absurdam bezjēdzīgi šķita strīdi un ņemšanās, cik tad īsti ebrejus Cukurs ir nobendējis un cik izglābis. It kā būtu atšķirība– 4, 44 vai 444! It kā tas izglābto cipars kaut kā mīkstinātu vai mazinātu nobendēto skaitu! It kā arguments, ka Cukuru gribēja nošaut sarkanie, kaut kā attaisnotu glābšanos Arāja komandā. Jo – cik pēc šī visa ir vērta tava kailā dzīvība, lai to kā dārgu vāzi glābtu, slēptu, saglabātu par katru cenu, vestu uz ārzemēm, sargātu no atriebējiem? Cik vērta ir cilvēka kailā dzīvība, noturēta šaisaulē par šādas izvēles cenu?

Uz šo jautājumu atbildes meklē arī Māra Bērziņa jaunais romāns “Svina garša”. Par cilvēcības un būšanas cilvēkam ētiskajiem kritērijiem, par izvēli palīdzēt, tāpēc ka, pirmkārt, cilvēki, nevis krievi, vācieši vai ebreji, mazizglītoti, utaini vai jukuši. Par izvēli palikt cilvēkam arī par paša dzīvības cenu. Un vai pēc sevis izdarītās izvēles tu turpini dzīvot kā cilvēks, vai tikai kā kailā izglābtā dzīvība. Otrajā gadījumā tā tik un tā būs dzīve ar nepārejošu svina garšu mutē.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Birkas , , | Komentēt

Krievi, zviedri un es

Vai būs karš Ukrainā?Šis ir viens no jautājumiem, kuru man daudzi uzdod pēdējās dienās. Kad atbildu, ka karš jau notiek, viņi mēģina precizēt: jā, bet, vai Krievija ievedīs karaspēku? Vai šķērsos Ukrainas robežu? Vai atklāti sūtīs karaspēku un tehniku?

Tas viss jau ir noticis un turpina notikt arī šodien. Krievija ved atklātu karu pret Ukrainu, sākot ar šā gada februāri.

Šajā ziņā ukraiņi pašlaik izkaro mūsu karu un, aizstāvot sevi, aizstāv arī mūs. Mūs šeit – Latvijā, un mūs – eiropiešus – arī Vācijā un Francijā, citur Eiropā.

Aleksejs Grigorjevs, IR.lv http://www.ir.lv/2014/8/9/vai-bus-kars-ukraina

No nejauši dzirdētām sarunām:

  • Kad Pūķins uzbruks Latvijai, nez kurā pusē karos Latvijas krievi? (runā latvieši)
  • Jūs vispirms atsakieties no Krievijas gāzes, un tad gudri māciet Putinam demokrātiju! (runā Latvijas krievi)

Tas aprīnojami, es klausos un domāju, apbrīnojami, kā divas tautas, kas dzīvo vienā valstī, var izjust tādu agresiju, nepatiku un pat naidu viena pret otru. Vēl apbrīnojamāk, ka vairākumā gadījumu šim naidam nav nekāda sakara ar konkrētiem cilvēkiem – darba kolēģi, kaimiņu, meitas draugu, iemīļotu mākslinieku vai vai zivju veikala pārdevēju, tas eksaltējas tikai vispārinājumā „latvieši-krievi”, kopums pret kopumu, tauta pret tautu.

Laikā, kad Latvijā otrās valsts valodas referenduma kaislības bija viļņa pašā spicē, es atrados Helsinkos, kopā ar producentu, Somijas zviedru, strādājām pie post-production filmai par Somijas latgalieti Teuvo Tulio. Somijā ir divas valsts valodas, zviedru ir otra, lai gan jāsaka, ka jaunā paaudze to vairs īsti „neņem par pilnu” (lasi: nejūt nekādu praktisku lietderību savā ikdienā), un neviens īpaši necenšas to ne mācīties, ne mācīt. Mana kopproducenta pirmā valoda ir zviedru, bet viņš atceras, ka viņa bērnībā, piecdesmito gadu Somijā, ģimene mājās savstarpēji sarunājās zviedriski, bet publiski, izejot uz ielas – somiski. „It was so sick,” viņš saka: „that we were ashamed to speak Swedish in public.” Un turpina:

– Bet kāpēc, kāpēc jūs negribat ļaut viņiem runā savā dzimtajā valodā?

– Nav runa par to, ka kāds kādam neļautu runāt savā valodā. Runa ir par oficiālo valsts valodu.

– Un kas tad briesmīgs notiktu, ja krievu valoda būtu otrā valsts valoda?

– Okei, vai tu iedomājies situāciju, kad ieej Helsinkos veikalā un uzreiz sāc ar pārdevēju runāt zviedriski, pie tam esi sašutis un taisi skandālu, ja viņa neko nesaprot vai nespēj tev atbildēt?

Nē, tādu sitāciju viņš nespēj iedomāties. Lai gan, kad viņam slimnīcā bija paredzēta sarežģīta manipulācija, iepriekš piezvanīja vecākā medmāsa, lai izstāstītu, kas ar viņu tiks darīts un kā viņš pēc tam varētu justies. Pirms sākt savu stāstāmo, medmāsa painteresējās, vai pacients ar zviedru vārdu pietiekami labi pārvalda somu valodu, lai saprastu visu tālāk sekojošo, medicīniskos terminus ieskaitot.

Un ir Somijā, piemēram, tāda Karjaa, 70 km no Helsinkiem, kur visi ielu nosaukumu un izkārtnes vispirms ir zviedriski, un tikai otrā rindiņā – somiski. Dažas ir tikai zviedriski. Somi vaikstās, bet neuztver to kā draudu.Un esot vietas Dienvidsomijā vai pie jūras, kur vecākā paaudze vispār nerunā somiski ne bū, ne mē, bet tas ir izņēmums, tas ir tikpat ārpus normas, kā tā kundzīte , kuru es ievēroju Helsinku pašā centrā, 2012. gada vasarā – viņa atteicās iekāpt taksometrā, pie kura stūres bija melnādains vadītājs.

Viņš nesaprot, atsakās saprast manas līdzības.

– Zviedru Somijā ir 6%, krieviski runājošo Latvijā – starp 30-40%.

– Ko, tik daudz?!? Nu tad vēl jo vairāk jums vajag otro valsts valodu! – viņš paziņo.

Es noklusēju. Saprotu, ka nemāku pilnvērtīgi izskaidrot okupācijas mežonīgo traumu ar visām tās niansēm, valodisko ieskaitot, cilvēkam, kas dzimis-audzis-izglītojies valstī, kur pat biļešu kontrolieris, pirms kāpt tramvajā un pārbaudīt biļetes, laipni ļauj izkāpt tiem, kas to vēlas.

– Ja jūs toreiz būtu okupējusi Krievija, tu varbūt to labāk saprastu,- es tomēr nosaku.

Tagad klusē viņš, lūpas sakniebjas šaurā strīpiņā, nu ja, skaidrs, pieklājīgais, tolerantais rietumnieks negrib pateikt ko aizvainojošu.

Un tomēr pēc brīža viņš pasaka.

– Jā, tikai mūs neokupēja.

Lūk.

Lūk, tāpēc man šķiet svarīgi, lai Ukraina šo karu nekarotu  viena.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 6 komentāri

Saulespuķes nezin

sunflower

Tas saulesspuķu lauks zied netālu no Malaizijas aviolainera atlūzām un tā pasažieru mantām – ceļasomām, saulesbrillēm, bērnu rotaļlietām, kārtīm, iesāktiem zīmējumiem un pusizlasītām grāmatām. Saulespuķes neko nezin par 298 bojāgājušajiem, no kuriem lielākā daļa bija no Nīderlandes, zemes, kur saulespuķe ir simbols, Van Goga puķe.

Ko mēs? Mēs izvirzām sazvērestības teorijas ( terorisma akts? kam tas bija “izdevīgi” – Krievijai, Ukrainai, ASV vai AIDS pētnieku “mafijai”), organizējam izmeklēšanas komisijas ( ko jums tas atgādina? Man – Zolitūdi), ražojam neskaitāmas ziņas un versijas, lai gan dziļākajā būtībā mēs jau visu zinām.

Tās bezjēdzīgās, prātam neaptverami bezjēdzīgās nāves ir izraisījis visbanālākais cilvēka ļaunums, truls, bezdomu, bezjūtu, nozombēts un, ļoti ticams, kārtīgi apdolbījies ļaunums. Nu palaidu raķeti, nu sajucu, nu gadījās, nu i. Jā, šim ļaunumam ir vārds un uzvārds, un personas kods, bet vai tas  ir būtiskākais?

Būtiskākais man tagad šķiet, ka to trulo bezdomu ļaunumu šobrīd atbalsta visi, kas ražo versijas par “Putina lidmašīnu”, “Kam tas bija izdevīgi”; visi, kas joprojām nespēj paust savu nostāju pret Putina režīmu un Krimas aneksiju, kas joprojām lien ( jā, tieši “lien”) uz Krievijas dienas ikru un JV grabuļu pārtijām Jūrmalā; tie, kas rīkos Pasaules koru olimpiādi Sočos un tie, kas brauks tur dziedāt smukas dziesmiņas. Jo tā jau ir tikai kultūra, tā jau nav politika, un cilvēki jau nav vainīgi, ka Putins “ir tāds”. Vajag taču braukt un “runāt”.

Ko runāt, es pieļauju, ir skaidrs. Kur runāt, to gan neviens nezin. No skatuves, smukās dziesmas vietā? Apbalvošanas ceremonijā, saņemot medaļas no Krievijas amatpersonu rokām, pozējot fotogrāfiem un gludiem Krievijas TV sižetiem, kas liecina – valstī viss ir kārtībā. Mēs par mieru, mēs rīkojam svētkus, pie mums brauc, mūs mīl, mūs ciena, mums pateicas…

Mēs taču to zinām, vai ne?

 

 

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 1 komentārs