Pirms pāris dienām uz Brīvības ielas braucamās daļas pacēlu mazu kaķēnu, kam garām traucās mašīnas un autobusi. Uz klīniku mani aizveda taksists, kas latviski nerunāja neviena vārda. Bet beigās nepaņēma naudu, nosakot, raz už takoj slučaj…ņeprohoģiķe mimo.
Jā, ņeprohoģiķe mimo.
Varbūt būtu jādomā par ko citu, bet jau vairākas dienas man ir žēl, ka šim cilvēkam Latvijā nav par ko balsot, izņemot vienu. Un jau vairākas dienas man ir jādomā, par ko balsos tie cilvēki, kas izmet uz ielām savas grūsnās kaķenes, atstāj staciju uzgaidāmajās telpās savus mīlīgos runčeļus, kas izauguši no rotaļlietas vecuma, kas svelmē piesien ķēdēs, auklās, zirga pinekļos savus suņus, kas kaķēnus ieliek politelēna maisiņā un izmet miskastē…ko viņi izvēlas??? Komon, kāda vēl demokrātija, kāda loģiska un saprātā bāzēta izvēle, kāda laukuma pārredzēšana, kādi kritēriji?….Nevis Paēdušai, bet Izglītotai Latvijai te tikai kaut ko varētu līdzēt.
Ņeprohoģiķe mimo.
Kristīne Želve 