Pēcjāņi

Pa garajām brīvdienām sanāca pat laiks apciemot māmiņu un uzklausīt viņas pārdomas, kāpēc Taivāna kungs tik nesmuki izrunājies TV kastē par Jāņu svinēšanu.

Teicu, ka viņš jau nav pret Jāņu svinēšanu, bet pret Jāņiem kā vēl arvien vienīgo, svarīgāko un galveno latviešu identātes stūrakmeni. Vai vienu no – kopā ar Dainu skapi( kuru viņš ieteica izmest pa logu) un Dziesmu svētkiem ( kurus apmeklē un izjūt katarsi).Pie tam viss jau būtu kārtībā gan ar svinēšanu, gan nedēļu garajām brīvdienām mēneša vidū, kad Rīga burtiski izmirst, un pat ar kādu vietu nācijas identitātes kanonā, ja vien… ja vien tur, tai kanonā,  būtu vēl kaut kas. Kaut kas no šī gadsimta. Vai pagājušā….No modernisma, postmodernisma, industriālisma, postindustriālisma, whatever.

Nē, es neteikšu neko par līdz nelabumam apžļembāto Latvijas Nokiu vai Latvijas Skaipu.

Tikko bija vēl viena nacionāla brīvdiena – 16.jūnijā  Īrijā svinēja Bloom’s Day. Lai arī, kā labpatikās ironiski pajokot manai Īrijas kolēģei, lielākā daļa īru Ulisu tā arī nav izlasījuši, bet tie, kas izlasījuši, neko nav sapratuši, identificēties ar šo modernisma literatūras Bībeli, kas esot aprakstīta un analizēta vairāk par visiem Šekspīra darbiem kopā, ir gatavs katrs īrs – ir Īrija, ir Amerikā. Ēst īru brokastis pabā un staigāt Blūma taku pa Dublinu, kas iezīmēta ar apaļām vara plāksnēm bruģī vai asfaltā – te, lūk,  Būms iedzēra pinti alus, te skatījās uz diviem logiem, te ieraudzīja Lipīgo pārdevēju. Vai nav skaisti – identificēties ar modernisma literatūras klasiku, kuru radījis tavs tautietis. Nu i spička, ka īsti nelasītu – tur Uliss un Latvju dainas, šķiet, ir līdzinieces….