Moralite

Protams, ka jēdzieniem “morāle”, “ētika” un “amorāls” ir zinātniskās definīcijas, kuras        1) man slinkums meklēt 2) man šķiet, ka personīgās šo jēdzienu definīcijas vislabāk un patiesāk definē katra lietotāja personība.
Piemēram, man:
Man ciniskā “Rīgas Laika” intervija ar Šleseru par skaistumu, kas nāk no iekšām, nešķiet amorāla, savukārt pēdējā “Ievas” sirsnīgā patērzēšana ar Lembergu, kas sākas ar žurnālistes steitmentu, ka “no visas redakcijas gods intervēt Lembergu tika man”- pilnīgi amorāla. Tas, kas notiek publiskajā telpā ar Kombuļu Inesi, jau vispār pārsniedz jebkuras saprāta un civilizācijas robežas, viņas “intervētāji” sāk atgādināt mērkaķu baru, kurš sacenšas par to, kurš no meitenes izvilinās pēc iespējas intīmāku dumjību, ko steigšus ielikt mango-šmango, twitterī, you tubē vai citādi palaist apritē.Savukārt Liepnieks sieviešu žurnālā tikko nodemonstrēja intelektuālu vingrojumu ( un savu) kompleksu dziedātājai un klubiņa īpašniecei. Kam tas bija vajadzīgs – viņam vai žurnālam, man ideju nav. Tak ne jau babuļu žurnāla lasītājām. Nāk tik prātā Harija Ozola viedie vārdi, “ka neviens manu godu un cieņu aizskart nevar, izņemot mani pašu”. Tāda lūk, morāle, intervējamie un intervētāji.