Jau vairākas dienas man ir jādomā par šo http://www.youtube.com/watch?v=HAftwTfXbMs.
Es noskatījos Andra Gaujas filmas Family Instinct tā saukto treileri vēl pirms ziņas, ka filma būs skatāma Karlovi Varu festivāla speciālajā programmā Talants From The East, tā kā filmas nosacītie “panākumi”neiespaidoja manas “jādomā” lietas – ko autors izdarīs ar šo ļoti spēcīgo stāstu un varoņiem, kas viņu pielaiduši ļoti tuvu? Kāds būs spēcīgi pieteiktā stāsta vēstījums skatītājam? Kāpēc tik maz režisoru spēj/grib atrast tik stiprus, īstus un skarbus story? Vai es būtu gatava filmēt tādu filmu?Un galu galā – publiskās rezonans(īt)es iespaidā -vai vispār tādas filmas jāuzņem?
Jo raugi, šobrīd visa ( nelielā) publiskā aktivitāte ap Gaujas filmu ( proti, komentāri Delfos, You Tube utt.) ir galvenokārt par tēmu – nu kāpēc tas ir jārāda, ko?! Ko tagad padomās par Latviju? Mīļie, relax. Jo, pirmkārt, tie, kas gribējuši padomāt kaut ko par Latviju, sen jau ir padomājuši, neatkarīgi no Gaujas filmas. Bet lielākā daļa pasaules, varu nomierināt , par Latviju nedomā vispār.
Un arī otrs arguments – kas tā jau nemaz vairums Latvijā nedzīvo – manuprāt, ir nevietā. Dzīvo, un ne tika Latvijā, bet arī Krievijas sādžās, Anglijas downtounos utt., bet arī tas nav būtiskākais. Ne jau par to, vai un cik latvieši, krievi, angļi vai itāļi tā dzīvo, un ne par to, ko tagad par Latviju padomās, būtu jādiskutē šis filmas sakarā, bet gan par to, ka Latvijas estetizētajā, pašreflektējošā, vēsturē un pagātnes ciešanās un/vai idillē orientētajā latviešu dokumentālā kino (var lasīt arī – mākslas)scēnā ir parādījies īsts, skarbs, nesaudzīgs – īsteni dokumentāls filmas pieteikums. Tā vietā, šķiet, panesīsies stīvēšanās par pavisam ko citu – “nu vai tad tas ir smuki”un “ko par mums padomās kaimiņi”. Kino stāvokli šī diskusija neuzrādīs, bet domāšanas jeb state of mind – gan:( Un bišku svarīgāk ir, ko par to visu domājam mēs paši…
Kristīne Želve 
Es gan domāju, ka tā filma nav nekas īpašs vai drīzāk – beidzot tāda ir arī par Latviju. Un to, ka tādi cilvēki šeit dzīvo, var uzzināt, lasot ziņu lentes. Cerams, ka filma būs arī labi nostrādāta kā mākslas darbs. Pašam no šī žanra visspēcīgāk palikusi atmiņā nesen kā radītā Krievijas filma “Gruz 200”.
Citāds kino nemaz nav kino, ja tas nerāda dzīves robežas to galējā variantā.
Es jau arī domāju, ka diskusijai , pirmkārt, jābūt pat filmas mākslinieciskajām un, protams, arī ētiskajām kvalitātēm. Un tieši tā, tādas filmas ir steriem uzņemtas – kaut vai tepat Igaunijā ir pietiekoši daudz “melno tēmu” apstrādātāju. Bet kolektīvais koris, kas tagad ir norūpējies par Latvijas balto un rožaino tēlu, ko nu pēkšņi sagraus – pat vēl vairāk – nomelnos – Andra Gaujas filma, mani atsēdināja.