Iekšlietu ministrija sagatavojusi iedzīvotājiem paredzētu ieteikumu projektu, kurā ir norādīta informācija, kā rīkoties kara gadījumā.
Lietuvas Aizsardzības ministrija izdevusi rokasgrāmatu, kā iedzīvotājiem rīkoties, ja sākas karš.
Jaunā IR virsraksts – “1940. gads neatkārtosies, mēs šausim līdz pēdējai patronai. “
Arvien biežāk visur – medijos, soctīklos, intervijās un privatās sarunās tiek apspriests jautājums – “Ko darīt, ja sāksies karš?” Kāda kafejnīca skatlogā bija izlikusi reklāmplakātu “Starpkaru perioda kūkas”. Pēc pirmās spējās WTF reakcijas gan izrādījās, ka plakāta izlicēju doma bijusi radīt publikai saldu nostaļģiju pēc 20.-30. gadu Rīgas, mazās Parīzes, krēmšnitu un bezē cepumu garšas, bet tauta momentā saprata ko citu. Stulbi sanāca, īstenībā jau smieklīgi, tikai neviens nesmējās, un plakāts ātri vien pazuda.
Un ko tad darīt, ja sāksies karš? Vieni saka, ka braukšot prom, citi aizstāvēsies līdz pēdējam, lūk, Rihards Bargais nekur nebrauks un paliks ar sunīti dzīvot, kur dzīvojuši, lai nāk, kas nākdams. Iespējams, es rīkošos tāpat. Bet vispār jau, dzirdot vai uzdodot šo stindzinošo jautājumu, mani maz interesē, ko nu katrs taisās darīt ar savu fizisko rumpi. Manuprāt, nav arī lielas jēgas apspriest katras izvēles loģisko iespējamību – ar ko tad mēs aizstāvēsimies, ar nažiem, automātiem vai tankiem, vai varēs kur aizbraukt, ja robeža būs ciet un lidosta ieņemta, un vispār – vai 21.gadsimta kara gadījumā vēl būs kāda vieta, KUR braukt…
Drīzāk man liekas, ka jautājums: “Ko darīt, ja sāksies karš?”, īstenībā ir jautājums uz kuru mums atbildes neizsniegs bukletos un brošūrās, bet kuru nāksies katram pašam uzdot sev: “Cik vērta tai brīdī būs mana kailā dzīvība?”
Nesenajās diskusijās mūzikla “Herberts. Herberts Cukurs” sakarā man līdz absurdam bezjēdzīgi šķita strīdi un ņemšanās, cik tad īsti ebrejus Cukurs ir nobendējis un cik izglābis. It kā būtu atšķirība– 4, 44 vai 444! It kā tas izglābto cipars kaut kā mīkstinātu vai mazinātu nobendēto skaitu! It kā arguments, ka Cukuru gribēja nošaut sarkanie, kaut kā attaisnotu glābšanos Arāja komandā. Jo – cik pēc šī visa ir vērta tava kailā dzīvība, lai to kā dārgu vāzi glābtu, slēptu, saglabātu par katru cenu, vestu uz ārzemēm, sargātu no atriebējiem? Cik vērta ir cilvēka kailā dzīvība, noturēta šaisaulē par šādas izvēles cenu?
Uz šo jautājumu atbildes meklē arī Māra Bērziņa jaunais romāns “Svina garša”. Par cilvēcības un būšanas cilvēkam ētiskajiem kritērijiem, par izvēli palīdzēt, tāpēc ka, pirmkārt, cilvēki, nevis krievi, vācieši vai ebreji, mazizglītoti, utaini vai jukuši. Par izvēli palikt cilvēkam arī par paša dzīvības cenu. Un vai pēc sevis izdarītās izvēles tu turpini dzīvot kā cilvēks, vai tikai kā kailā izglābtā dzīvība. Otrajā gadījumā tā tik un tā būs dzīve ar nepārejošu svina garšu mutē.
Kristīne Želve 