Kā Fedja kļuva par Teuvo Tulio?

         Teksts publicēts žurnāla @LILIT novembra numurā. Mana dokumentālā filma “Fedja” – skatāma “Splendid Palace”

Mana pirmā satikšanās ar režisoru Teuvo Tulio notika pirms gadiem pieciem – tas bija viņa 95. jubilejas gads ( paša režisora jau vairs nebija šai saulē), Tulio „Latvijas lieta” bija tikko kā atklāta, svaigs un pilnīgi neapgūts notikums rāmajā ikdienas rutīnā. Viņa Latvijas radinieki bija uzstādījuši piemiņas akmeni režisoram pie viņa dzimtas mājām „Šķerbinīkiem”, savukārt Latgales Kultūrvēstures muzeja zālē atklāta foto izstāde ar Tulio filmu kadriem un pat izrādītas divas viņa filmas! Es tolaik rakstīju laikrakstam „Kultūras Forums” un tiku nosūtīta uz Rēzeknes pasākumu uztapināt rakstiņu par „noslēpumaino atklājumu” – somu melodrāmu režisoru ar latgalieša asinīm. Neliegšos, ka uz pasākumu devos bez īpašām gaidām vai cerībām – nu ko jaunu, pārsteidzošu visu redzējušais skatītājs var atklāt 20. gadsimta beigās?  Bet brīdī, kad uz ekrāna iegaismojās Tulio filmas kadri – tā bija  „Dziesma par ugunssārto puķi” – man uz brīdi aizrāvās elpa – tas bija meistardarbs!

It kā dīvaina sagadīšanās – jau vēlāk, pētot Tulio dzīves līkločus un peripetijas, uzzinu, ka tieši tāpat viņš tika „restartēts” jeb otrreiz atklāts arī Somijā. Kādu dienu Somijas Kino arhīvā atskanējis telefona zvans. Zvanītāja bijusi sieviete, kuras tēvs, neliela kinoteātra īpašnieks, bija gājis bojā autokatastrofā, un meita, kārtojot tēva īpašuma lietas, konstatēja, ka kinoteātra bēniņos mētājas „kaut kādas vecas filmas” – vai arhīvam gadījumā nav kāda interese atbraukt un tās savākt? Tas bija Lauri, vēl jauns arhīva līdzstrādnieks, kurš devās novērtēt atradumu. Mazs, nolaists kinoteātris. Putekļaina projekcija. Laika zoba apskādēta kinolenta aprūsējušā bundžā. Teuvo Tulio filma „Dziesma par ugunssārto puķi”. Lauri ielādēja filmu projektorā, un pēc brīža viņa reakcija bija identiska manējai, pirmo reizi redzot Tulio kadrus – aizturēta elpa un  atskārsme, ka tas, ko tu redzi, ir meistardarbs! Tā pamazām sākās aizmirstā režisora atdzimšana kā Fēniskam no pelniem, Somijas Kino arhīvam gan meklējot un restaurējot viņa filmas, kuras  atradās vecās noliktavās, kinoteātros, bēniņos, gan rīkojot Tulio retrospektīvas, gan izdodot filmu DVD un pētījumus…

Tulio bija melodrāmu meistars un arī viņa paša dzīve ir izcils  melodrāmas paraugs – zēns no Lagales sādžas nokļūst lielpilsētā, kur vispirms top slavens un apbrīnots, vēlāk – visu aizmirsts, vientuļš un nesaprasts…

Bet sākās tas viss tā…

Dzīve kā kino

Savās atmiņās Teuvo Tulio stāsta:[1] „Par manu izcelsmi ir izvirzīti dažādi pieļāvumi. Ja vispār esmu kaut kā apzīmēts, tad tiku saukts par poli, krievu, kirgīzu. Ir apgalvots, ka manis iepriekš izmantotais vārds Teodors Tugajs ir vienīgi mākslinieka pseidonīms un patiesībā esmu cēlies no poļu aristokrātiem. Neviens no šiem pieņēmumiem neatbilst patiesībai.

Neesmu uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot savas dzimtas saknes, jo, pēc manām domām, tām nav nekādas nozīmes attiecībā uz manu darbību kino jomā. Turklāt mana dzimtas koka izzināšana nebūt nav viegls vai vienkāršs darbs. Zinu, ka gan mātes, gan tēva dzimtas saknes iestiepjas Turcijā. Kādā mūžīgo karu juceklī turku karaspēks nonāca Latvijā un tam tika izlēņotas lielas platības.[2] Manas mātes tēvs bija turks, tāpat kā mans paša tēvs, savukārt mātes māte, cik man zināms, bija no robežas otras puses – no Polijas.”

Tulio dzimtas koka izzināšana tiešām nav viegls darbs, lai pat neteiktu –  neiespējamā misija, jo karu un juku laiku ārprātā lielākā daļa dokumentu un arhīvu ir gājuši bojā vai izkaisīti pa pasauli – tas arī viens no iemesliem, kas neļauj mums novilkt skaidru un striktu robežu, kur beidzas vēsturiski pamatoti fakti un  sākas Tulio paša vai laikabiedru radītās leģendas. Viena no spilgtākajām ainām ir viņa pasaulē nākšanas stāsts: „Es piedzimu uz putekļaina vilciena sola ceļā no Rīgas uz Pēterburgu. Man mātesmāte kopā ar savu 18 gadus veco meitu vilcienā devās uz Pēterburgu. Ceļš bija ilgs, un vilciena kratīšanās acīmredzot bija iemesls tam, ka dzemdību sāpes sākās priekšlaicīgi. Vecmāmiņa pildīja vecmātes lomu, un trīs stundas pirms nonākšanas galapunktā pasaulē izlēcu es! Baznīcas grāmatās kā dzimšanas vietu atzīmēja Pēterburgu, bet tas neatbilst patiesībai, tur būtu vajadzējis ierakstīt „Vilciens nr. 18, 211. vagons, 4. kupeja” – vai kaut ko tamlīdzīgā stilā.”

Cik patiess ir šis stāsts, kurš ideāli iederētos kādā filmā, pārbaudīt vairs nav mūsu spēkos, un tādu „kinematogrāfisku” epizožu Tulio dzīvē ir ne mazums.

 Māmiņa – daiļā Helēna

Savu bioloģisku tēvu Fedja, cik zināms, nekad nav saticis. Savās atmiņās viņš stāsta, ka nācis pasaulē kā negribētu jeb aprēķina laulību auglis jau pēc vecāku šķiršanās:

„Lielas saimniecības mantiniecei neklājas iemīlēties kalpa zēnā. Viņai vispār nepieklājas iemīlēties, jo vecāki nolemj par savu bērnu laulībām, jauniešu viedokli nevaicājot. Tā rīkojās arī Latvijā, kad mana māte bija jauna. Pret savu gribu viņa piekrita vecāku prasībai, un tāpat pret savu gribu acīmredzot arī mans tēvs apprecējās ar manu māti. Katrā ziņā viņu savienība nebija ilga, bet, es, tās auglis, ierados pasaulē vilcienā ceļā uz Pēterburgu.”

Mums nav faktu par to, vai šīs laulības notikušas, vai tas noticis Latgalē vai Pēterburgā, nav nevienas Fedjas tēva fotogrāfijas, bet skaidrs ir viens – negribētu, aprēķina laulību motīvs un to nereti dramatiskās sekas ir klātesošs daudzās Tulio filmās.

Tātad – vai laulātā vai nelaulātā savienībā, vilcienā vai tomēr kādā medicīnas iestādē  – bet 1912. gada 23. augustā pasaulē nāk puisēns, Teodors Antonius Derožinskis. Derožinskis ir Fedjas mātes otrā vīra, it kā Krievijas armijas virsnieka, kuru viņš nekad nav saticis, uzvārds. Vēlāk, jau Helsinkos, sākot aktiera gaitas, Teodors pieņem uzvārdu Tugajs – kā sava tēva uzvārdu, bet es lēšu, vai tik Tugajs tomēr nav atvasinājums no latgaliskā Turlajs, kas dominē rados pa viņa vecvecāku līniju un latgaliski nozīmē – jā, neko citu kā turks.[3]

Fedjas un viņa māmiņas Helēnas attiecības ir īpašs stāsts. Pirmie desmit puikas dzīves gadi paiet Makašānu „Šķerbinīkos” kopā ar vecvecākiem Ievu un Antonu Garšiniem. Savās atmiņās viņš raksta:

„Mātei nepatika dzīve laukos, un viņa atstāja mani vecvecāku aprūpē, bet pati pārcēlās uz Pēterburgu un iztēlojās, ka ir balerīna. Tomēr nekāda Pļisecka no viņas nesanāca, visa dejošana aprobežojās ar to, ka māte cilāja kājas trešajā rindā septītā no kreisās. Man viņa nozīmēja to pašu, ko skaista viešņa no tālas pilsētas. Vecvecākus es uzrunāju  par papu un mammu, bet māti saucu priekšvārdā par Helēnu, tāpat kā visi pārējie. Biju jau diezgan liels puika, kad aptvēru, ka vecmamma nav mana mamma, un īstā māte ir Helēna. Māte man bija sveša visu manas agrās bērnības laiku. Kā gan varēja būt citādi, ja viņa tikai šad un iegriezās mani apciemot? Nekādas tuvas attiecības nevarēja rasties.”

Par spīti it kā ironiskajai attieksmei pret mātes dejotājas karjeru, viena no nedaudzajām lietām, ko Tulio visu mūžu glabājis, ceļodams no dzīvokļa uz dzīvokli un kas pēc viņa nāves atceļoja pie viņa Latgales radiem un nu atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejā, ir Helēnas atlasa baleta čībiņas…

Bet 10 gadu vecumā Fedjas dzīvē notiek izšķirošs pagriezies – pārcelšanās uz dzīvi pie mātes Helsinkos. Tas ir gads, kad mirst vectēvs – iespējams, vecāmāte vairs nebija pa spēkam vienai tika galā ar augošu, enerģijas pārpilnu puiškānu, iespējams, Helēnas dzīve beidzot  ir gana nostabilizējusies – viņai izveidojušās attiecības ar somu sīkuzņēmēju Alariku Renkvistu. Arī šīs attiecības, domājams, nav vienkāršas nevienam no iesaistītajiem, jo Alarikam oficiāli ir cita ģimene – juridiski attiecības ar Helēnu viņš noformē 1940. gada septembrī, kas jaunā padomju vara pieprasa Somijai izdot visus Latvijas pilsoņus. Toties nu Fedja un Helēna visu atlikušo laiku līdz Helēnas nāvei ir kopā. Helēna audzina lauku puiku par džentelmeni, mācot, kā cēlā gaitā jāšpacierē pa Helsinku promenādēm, smalki jāpucējas un jāmācās valodas. Nedaudz pavaimanājusi, ka labāk dēls būtu darījis ko perspektīvu, viņa iesaista savus draugus un paziņas Tulio kino aktivitātēs. Spilgta, drosmīga, kaismīga, enerģiska, atraktīva, vienmēr uzmanības centrā, vīriešu aplidota un pielūgta – tāda laikabiedru atmiņās palikusi Helēna, tāda Helēnas aura klātesoša Tulio filmu jutekliskumā un dramatismā.

Helēna mirst salīdzinoši jauna – viņai ir nedaudz pāri 50. Viņas nāves iemesls nav zināms. Kara laikā, kad Tulio ir Somijas armijas rindās, Helēna pārpratuma pēc saņem ziņu, ka viņas dēls ir kritis… „Es tam neticu,” skan atbilde. Kas tajā brīdī notiek viņas dvēselē, kādas emociju krāces atkal tiek savaldītas, varam tikai mēģināt iztēloties.

Pati savas dokumentālās filmas „Fedja”tapšanas laikā piedzīvoju negaidītu pārsteigumu, kad pie Tulio piemiņas zīmes Ilzeskalnā nejauši sastapu kādu tūristi no Somijas. Izrādās – profesionāla psihoanalītiķe, kas, aizrāvusies ar Teuvo Tulio filmām, nu pēta Fedjas un Helēnas attiecību stāstu un to, kā tas atspoguļojas viņa daiļradē.

„Vai domājat publicēt savu pētījumu?” interesējos.

„Nē, nē,” viņa attrauc un nosmaida: „Tā ir personīga kaislība, no darba brīvajā laikā.”

Un piebilst: „Some secrets shouldn’t be revealed.”[4]

Helsinkietis –  somu Valentino

Varam tika iedomāties, ko jūt lauku puika, kas uzaudzis Latgales lauku sētā, no kurienes ir 25 kilometri līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai un nav dzirdējis ne par radio, ne kino, nu pēkšņi iesviests lielpilsētas dzīves mutulī: „ Es nerunāju ne somiski, ne zviedriski, un arī mans izskats pievērsa uzmanību. Mani aizvien apsaukāja visādās palamās – reizēm par kirgīzu, reizēm par ķīnieti vai mongoli. Puiku vidū tādas problēmas parasti tomēr atrisināmas pārsteidzoši viegli – es biju spēcīgs un smagu dūri, spēju aizstāvēties arī pret pārspēku.”

Iespējams, šajā brīdi dzimst vēl viena sajūta, kas Fedju nepamet visu turpmāko mūžu un tāpat ir klātesoša viņa filmās – ārpusnieka, savādākā, atšķirīgā, nepieņemtā un nesaprastā dzīves sajūta. Par viņa sirdsdraugu un domu biedru kļūs vēl viens iebraucējs – kāds Valentīns Ivanoff. Abi ir jauni, talantīgi, enerģijas pilni un apsēsti ar kino un vēlmi pierādīt sevi. Iespējams, kino kaislību veido arī  sajūta, ka mākslas pasaule abiem ir krietni vien draudzīgāka un pieņemošāka vide par reālo. Kad abi nolemj, ka ir pienācis laiks izmēģināt spēkus kino, puikas vēl ir padsmitnieki. Valentīns Ivanoff kļūs par režisoru ValentīnuVālu, Fedja – par kino aktieri Teodoru Tugaju,  dēvētu par „somu Valentīno”:

„Mēs ar Vālu nolēmām, ka ķersimies pie Somijai piemērotas eksotiskas filmas izveides. Kas gan varēja būt labāks par čigānu vidi? Mums, protams, nebija iespēju algot profesionālus aktierus, tāpēc vajadzēja samierināties ar amatieriem. Reiz Vāla izdomāja, ka es būtu tas, kas lieliski derētu galvenajā lomā mūsu pirmajam mēģinājumam ar nosaukumu Melnās acis. Man taču bija melni mati un kaut kādas mongoloidas iezīmes zem acīm vai virs tām. Nofilmējām proves, un es nikni lūrēju kā vērsis uz sarkanu lupatu vai Grētas Garbo stilā kaunīgi nodūru guļamistabas ainai raksturīgu skatienu. Nopētījām fotogrāfijas un atzinām, ka manī ir kaut kas līdzīgs Valentino. Tolaik visas filmas labi pelnīja, un mēs prātojām, ka, tiklīdz būsim ķērušies pie darba, kļūsim slaveni.”

Starp citu, abu jaunēkļu pirmā filma –  mīlas drāma iz čigānu dzīves „Melnās acis” 1930. gadā izrādīta arī Rīgā ar nosaukumu „Tur tamburīns skan un ģitāre vaida”.

Fedja nofilmējas vēl trijās Vālas filmās, un viņu ceļi kā radošiem partneriem šķiras – Vāla turpina režisora karjeru, savukārt Fedja saprot, ka ir pienāci brīdis, kuru savās atmiņās viņš apraksta šādi: „Kino bija visa mana dzīve. Tāda tā bija kopš 1929. gada, kad kopā ar Valentīnu Vālu veidojām mūsu pirmās filmas – tad es tēloju lomas, un, cik vien spēju, palīdzēju Vālam arī citos darbos. Tad mūsu ceļi šķīrās, es vēlējos pārcelties no kameras priekšpuses otrpus tai. Gadiem ilgi plānoju, meklēju piemērotu scenārija tēmu, meklēju finansētāju. Līdz ar filmu „Cīņa par Heikiles mājām” sākās arī mana vientuļā cilvēka cīņa…”

Regina

Līdzas mātei Helēnai, otra sieviete, kuru nevar nepieminēt, stāstot par Fedju, ir Regina – aktrise Regina Linnanheimo(1915-1995).

Fedja un Regina satiekas skolā – Helsinku vācu skolā jeb Deutsche Schule. Regina ir tipiska meitene no „labas ģimenes”, labi audzināta, apveltīta ar daiļumu, inteliģenci un talantu; Fedja – nevaldāms, dīvains, traks imigrantu puika… Nesaderīgs pāris, domā Reginas ģimene. Par klasisku pāri Regina un Fedja tā arī nekļūs nekad, bet abu attiecību stāsts ir vēl viena no noslēpumainajām Tulio dzīves epizodēm, kas tā arī nesniedz skaidru atbildi uz „interesentu” uzdoto jautājumu „kaut kas bija vai nebija?”. Tulio oficiāli nekad neapprecas, Regina vienu brīdi ir laulībā ar kādu zviedru grāfu, bet viņu abu attiecības turpinās mūža garumā. Ģimenes draudzene Annikki uz manu naivo jautājumu, kādas tad īsti bija Fedjas un Reginas attiecības, spēji iesmiedamās, izsaucās: „Of course, it was a love!”[5]. Manis jau pieminētā Ilzeskalnā sastaptā psihoanalītiķe no Helsinkiem uzskatīja, ka Fedjas un Reginas attiecības bija kā „diviem policistiem no seriāliem” – katram sava ģimene, attiecības, partneri, bet, ja kaut vai nakts vidū „pienākums sauc”, abi pamet to visu un kopā dodas „pildīt uzdevumu”. Reginai un Tulio galvenais dzīves uzdevums bija viens – kino. Tieši Fedja jau skolas laikā pamana Reginas kinogēnisko ārieni un talantu, un cieši pastāv, ka viņa pirmajā filmā „Cīņa par Heikiles mājām” galvenajā lomā jāfilmējas jauniņajai Reginai Linnanheimo – iesācējai bez pieredzes un aktrises izglītības. Abu debija ir veiksmīga, Regina tiek atklāta kā aktrise un burtiski apbur gan skatītājus, gan kino profesionāļus ar savu porcelāna skaistumu un ziemeļniecisko atturīgumu, zem kura klusi verd kaislību zemdegas. Vārdu savienojums „Reginas skatiens” ar laiku kļūs par jēdzienu Somijas kino mākslā, ar kuru apzīmēt visplašāko emociju un izteiksmju gammu. Vēlākās Tulio (un arī citu režisoru) filmās Regina arvien paplašina savu aktrises ampluā –  no vēsām, daiļām, spēcīgu raksturu apveltītām „ledus karalienēm” līdz kaislību un atkarību plosītām neprātīgām un trakām būtnēm. Regina ne tikai filmējas Tulio filmās, daudzās no tām viņa pilda arī scenāristes, mašīnrakstītājas, tulka un jauno aktieru pedagoga funkcijas, vienu vārdu sakot, ir Tulio labā roka. Piecdesmito gadu beigās Reginai pietiek spēka, lai pieliktu punktu savai kino aktrises karjerai. Turpmāk, pateicoties labajai izglītībai, valodu zināšanām un inteliģencei, viņa strādā „neuzkrītošu” aizkadra  tulka darbu radiofonā.

Attiecības ar Fedju turpinās arī pēc profesionālās sadarbības izbeigšanās. Reginas mājās glabājas daudz Fedjas lietu (jo viņš ir pieradis mainīt dzīvesvietas), te ir daudz Fedjas rokām taisītu mēbeļu (Latgales vectēva iemācītās amata prasmes). Kad Regina nomirst, Fedja pats savām rokām uztaisījis arī viņas zārku.

Sensuela

Par Tulio pēdējo filmu „Sensuela”(1972) varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu, uzfilmēt veselu filmu… Piecdesmitajos gados lēni, bet nenovēršami sākas Tulio karjeras noriets. Galu galā – ir taču jaunas kino valodas laikmets – neoreālisms, jaunais vilnis, bet Fedja spītīgi turpina uzņemt savas melodrāmas. Viņa filmās joprojām skaistas un skumjas sievietes cieta, mīlēja, krita grēkā, tika pavestas un pamestas, sajuka prātā, devās nāvē… Pret viņa filmām atsalst gan publika, gan kritika – „Tulio pēdējās filmas tika sistas kā svešas cūkas,” raksta somu kino zinātnieks Markku Varjola. Un Tulio nolemj būt mūsdienīgs. Uzņemt pirmo krāsaino filmu, drosmīgām, „mūsdienīgām” mīlas ainām… Stāsts gan ir tas pats vecais, jau daudzās Tulio filmā pārstāstītais – Lapzemes meitenes Lailas mīlasstāsts ar pilsētnieku Hansu, vilšanās, pērkamas sievietes skarbais liktenis, grēku izpirkšana… Rezultāts ir katastrofa. Cenzūra pieprasa īsināt erotiskās ainas, pirmizrādei Tulio tiek piedāvāts kinoteātris, kas specializējas pornogrāfisku filmu izplatīšanā, beigās filmu atļauj parādīt pāris nomales ķinīšos. Uz „Sensuelu” tiek nopirktas 665 biļetes. Filma nesaņem nevienu oficiālu recenziju presē. Viss. Tās ir Tulio karjeras beigas – viņš vairs neuzņem nevienu jaunu filmu, aizliedz izrādīt vecās, nesniedz intervijas, neļauj sevi fotogrāfēt un norobežojas no sabiedrības. Tālāko – par filmām pamesta kinoteātra bēniņos – jūs jau zināt.

 

Epiloga vietā

Tulio atdzimšana no aizmirstības Helsinkos notika jau deviņdesmitajos gados. Latvijā viņš atgriežas lēni, soli pa soliem – viņa Latvijas radi izveidojuši piemiņas akmeni Ilzeskalnā pie dzimtas mājām, Latgales Kultūrvēstures muzejā skatāmas dažas viņa personīgās lietas, lēni tapa filma, grāmata… Nu, manuprāt, būtu īstais laiks kādam akadēmiskam pētījumam, kas daudzās mītu, leģendu, faktu drumslas sakārtotu vienotā veselumā – pat varbūt ne tikai tāpēc, lai izzinātu Tulio un viņa neparasto dzimtu, bet uzzinātu kaut ko jaunu par savu vēsturi un tātad – par sevi pašu.

Pagaidām teikšu – meklējiet filmās!


[1] Šeit un turpmāk citēti Tulio atmiņu fragmenti no krājuma „Fedja.Teodors. Tulio”, apgāds „Mansards”, 2012.

[2] Tulio, visticamāk,  runā par pēdējo turku-krievu karu 1877.-78. gadā, kad turkugūstekņus (nevis karaspēku, kā raksta Tulio) atveda arī uz Latgali, gūstekņi vēlāk dzīvoja kopienās, paši nodrošināja sev iztiku.

[3] Turlais (turlajs) – turks, karaīms. Lukašēvičs, Valentīns. „Latgaliešu-latviešu vārdnīca”, Daugavpils universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.

[4] Dažiem noslēpumiem nav jātop atklātiem. (Angl.)

[5] Protams, tā bija mīlestība! (Angl.)

About kristinezelve

Labotam ticēt!
Šis ieraksts tika publicēts BLOGA IERAKSTI ar birkām , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s