Augstākā līmeņa lēmumi

Tagad, kad pēc mēneša Stradiņu slimnīcas teritorijā ir atrastas Valda Lavrinoviča mirstīgās atliekas, kurš no šīs pašas slimnīcas  ticis izrakstīts kā “adekvāts” un “spējīgs pārvietoties”, reakciju amplitūda un viedokļi par to, kas varēja novērst gan šo konkrēto traģēdiju, gan pasargāt mūs visus  no līdzīgām situācijām, ir visplašākā – sākot ar ārstu, Stradiņa slimnīcas, mirušā ģimenes un Valda paša atbildības piesaukšanu, līdz pat politiskām spekulācijām par Vienotības politisko atbildību, “augstākā līmeņa politiskiem lēmumiem”, izmaiņām Satversmē utt.

Un tomēr – pat  zinot par mūsu nesakārtoto veselības aprūpes sistēmu, slimnīcu budžetiem, personāla algām, jāpiekrīt viedoklim, ka adekvāti, pēc būtības novērtēt katru situāciju, kurā tu esi iesaistīts, un cilvēcīgi painteresēties, vai pacients varēs tikt uz mājām vienpadsmitos naktī, vai nevajag kādam piezvanīt, ir tikai un vienīgi katra personīgā humānisma līmeņa diktēts lēmums.Tieši tāpat kā lēmums nevis steigšus uzlikt 500 latu sodu par radio klausīšanos augu viesnīcai, kas būtībā ir sociāls projekts, bet tā vietā pabrīdināt. Tāpat kā neizsēdināt ziemas spelgonī no autobusa skolasbērnu, kas aizmirsis mājās skolēna apliecību. Nepaiet garām dzīvniekam, kas cieš sāpes, slāpes vai mokās slims pie tavas daudzdzīvokļu mājas ieejas. Gadiem  neklusēt, dzirdot kā sadzēries kaimiņš  dauza sievu un bērnus.

Protams, protams, pastāv politiskā līmeņa atbildība par katru nesakārtoto sfēru, lai  tā būtu medicīna, sociālā sfēra, kultūra – tāpēc jau pilsoņiem nepieciešams tāds veidojums, kas saucas “valsts”, un ir pareizi, ka katra publiska diskusija orientējas nevis tikai uz izbļaušanos, skandaloziem un “šokējošiem”sižetiem, linča tiesu un vainīgo meklēšanu interneta komentāros, bet uz pārmaiņām un amatpersonu atbildību par notiekošo …Un tomēr – visaugstākā līmeņa lēmums ir tas, ko mēs katrs pieņemam šādās situācijās.

 

Moralite

Protams, ka jēdzieniem “morāle”, “ētika” un “amorāls” ir zinātniskās definīcijas, kuras        1) man slinkums meklēt 2) man šķiet, ka personīgās šo jēdzienu definīcijas vislabāk un patiesāk definē katra lietotāja personība.
Piemēram, man:
Man ciniskā “Rīgas Laika” intervija ar Šleseru par skaistumu, kas nāk no iekšām, nešķiet amorāla, savukārt pēdējā “Ievas” sirsnīgā patērzēšana ar Lembergu, kas sākas ar žurnālistes steitmentu, ka “no visas redakcijas gods intervēt Lembergu tika man”- pilnīgi amorāla. Tas, kas notiek publiskajā telpā ar Kombuļu Inesi, jau vispār pārsniedz jebkuras saprāta un civilizācijas robežas, viņas “intervētāji” sāk atgādināt mērkaķu baru, kurš sacenšas par to, kurš no meitenes izvilinās pēc iespējas intīmāku dumjību, ko steigšus ielikt mango-šmango, twitterī, you tubē vai citādi palaist apritē.Savukārt Liepnieks sieviešu žurnālā tikko nodemonstrēja intelektuālu vingrojumu ( un savu) kompleksu dziedātājai un klubiņa īpašniecei. Kam tas bija vajadzīgs – viņam vai žurnālam, man ideju nav. Tak ne jau babuļu žurnāla lasītājām. Nāk tik prātā Harija Ozola viedie vārdi, “ka neviens manu godu un cieņu aizskart nevar, izņemot mani pašu”. Tāda lūk, morāle, intervējamie un intervētāji.

Pārdomas nevietā, nelaikā un ne par tēmu jeb Ņeprohoģiķe mimo.

Pirms pāris dienām uz Brīvības ielas braucamās daļas pacēlu mazu kaķēnu, kam garām traucās mašīnas un autobusi. Uz klīniku mani aizveda taksists, kas latviski nerunāja neviena vārda. Bet beigās nepaņēma naudu, nosakot, raz už takoj slučaj…ņeprohoģiķe mimo.

Jā, ņeprohoģiķe mimo.

Varbūt būtu jādomā par ko citu, bet jau vairākas dienas man ir žēl, ka šim cilvēkam Latvijā nav par ko balsot, izņemot vienu. Un jau vairākas dienas man ir jādomā, par ko balsos tie cilvēki, kas izmet uz ielām savas grūsnās kaķenes, atstāj staciju uzgaidāmajās telpās savus mīlīgos runčeļus, kas izauguši no rotaļlietas vecuma, kas svelmē piesien ķēdēs, auklās, zirga pinekļos savus suņus, kas kaķēnus ieliek politelēna maisiņā un izmet miskastē…ko viņi izvēlas??? Komon, kāda vēl demokrātija, kāda loģiska un saprātā bāzēta izvēle, kāda laukuma pārredzēšana, kādi kritēriji?….Nevis Paēdušai, bet Izglītotai Latvijai te tikai kaut ko varētu līdzēt.

Ņeprohoģiķe mimo.

Pēcjāņi

Pa garajām brīvdienām sanāca pat laiks apciemot māmiņu un uzklausīt viņas pārdomas, kāpēc Taivāna kungs tik nesmuki izrunājies TV kastē par Jāņu svinēšanu.

Teicu, ka viņš jau nav pret Jāņu svinēšanu, bet pret Jāņiem kā vēl arvien vienīgo, svarīgāko un galveno latviešu identātes stūrakmeni. Vai vienu no – kopā ar Dainu skapi( kuru viņš ieteica izmest pa logu) un Dziesmu svētkiem ( kurus apmeklē un izjūt katarsi).Pie tam viss jau būtu kārtībā gan ar svinēšanu, gan nedēļu garajām brīvdienām mēneša vidū, kad Rīga burtiski izmirst, un pat ar kādu vietu nācijas identitātes kanonā, ja vien… ja vien tur, tai kanonā,  būtu vēl kaut kas. Kaut kas no šī gadsimta. Vai pagājušā….No modernisma, postmodernisma, industriālisma, postindustriālisma, whatever.

Nē, es neteikšu neko par līdz nelabumam apžļembāto Latvijas Nokiu vai Latvijas Skaipu.

Tikko bija vēl viena nacionāla brīvdiena – 16.jūnijā  Īrijā svinēja Bloom’s Day. Lai arī, kā labpatikās ironiski pajokot manai Īrijas kolēģei, lielākā daļa īru Ulisu tā arī nav izlasījuši, bet tie, kas izlasījuši, neko nav sapratuši, identificēties ar šo modernisma literatūras Bībeli, kas esot aprakstīta un analizēta vairāk par visiem Šekspīra darbiem kopā, ir gatavs katrs īrs – ir Īrija, ir Amerikā. Ēst īru brokastis pabā un staigāt Blūma taku pa Dublinu, kas iezīmēta ar apaļām vara plāksnēm bruģī vai asfaltā – te, lūk,  Būms iedzēra pinti alus, te skatījās uz diviem logiem, te ieraudzīja Lipīgo pārdevēju. Vai nav skaisti – identificēties ar modernisma literatūras klasiku, kuru radījis tavs tautietis. Nu i spička, ka īsti nelasītu – tur Uliss un Latvju dainas, šķiet, ir līdzinieces….

Ko tagad domās par Latviju?

Jau vairākas dienas man ir jādomā par šo http://www.youtube.com/watch?v=HAftwTfXbMs.

Es noskatījos Andra Gaujas filmas Family Instinct tā saukto treileri vēl pirms ziņas, ka filma būs skatāma Karlovi Varu festivāla speciālajā programmā Talants From The East, tā kā filmas nosacītie “panākumi”neiespaidoja manas “jādomā” lietas – ko autors izdarīs ar šo ļoti spēcīgo stāstu un varoņiem, kas viņu pielaiduši ļoti tuvu? Kāds būs spēcīgi pieteiktā stāsta vēstījums skatītājam? Kāpēc tik maz režisoru spēj/grib atrast tik stiprus, īstus un skarbus story? Vai es būtu gatava filmēt tādu filmu?Un galu galā – publiskās rezonans(īt)es iespaidā -vai vispār tādas filmas jāuzņem?

Jo raugi, šobrīd visa ( nelielā) publiskā aktivitāte ap Gaujas filmu ( proti, komentāri Delfos, You Tube utt.) ir galvenokārt par tēmu – nu kāpēc tas ir jārāda, ko?! Ko tagad padomās par Latviju? Mīļie, relax. Jo, pirmkārt, tie, kas  gribējuši padomāt kaut ko par Latviju, sen jau ir padomājuši, neatkarīgi no Gaujas filmas. Bet lielākā daļa pasaules, varu nomierināt , par Latviju nedomā vispār.

Un arī otrs arguments – kas tā jau nemaz vairums Latvijā nedzīvo – manuprāt, ir nevietā. Dzīvo, un ne tika Latvijā, bet arī Krievijas sādžās, Anglijas downtounos utt., bet arī tas nav būtiskākais. Ne jau par to, vai un cik latvieši, krievi, angļi vai itāļi tā dzīvo, un ne par to, ko tagad par Latviju padomās, būtu jādiskutē šis filmas sakarā, bet gan par to, ka Latvijas estetizētajā, pašreflektējošā, vēsturē  un pagātnes ciešanās un/vai idillē orientētajā latviešu dokumentālā kino (var lasīt arī – mākslas)scēnā ir parādījies īsts, skarbs, nesaudzīgs – īsteni dokumentāls filmas pieteikums. Tā vietā, šķiet, panesīsies stīvēšanās par pavisam ko citu – “nu vai tad tas ir smuki”un “ko par mums padomās kaimiņi”. Kino stāvokli šī diskusija neuzrādīs, bet domāšanas jeb state of mind – gan:(  Un bišku svarīgāk ir, ko par to visu domājam mēs paši…