Saulespuķes nezin

sunflower

Tas saulesspuķu lauks zied netālu no Malaizijas aviolainera atlūzām un tā pasažieru mantām – ceļasomām, saulesbrillēm, bērnu rotaļlietām, kārtīm, iesāktiem zīmējumiem un pusizlasītām grāmatām. Saulespuķes neko nezin par 298 bojāgājušajiem, no kuriem lielākā daļa bija no Nīderlandes, zemes, kur saulespuķe ir simbols, Van Goga puķe.

Ko mēs? Mēs izvirzām sazvērestības teorijas ( terorisma akts? kam tas bija “izdevīgi” – Krievijai, Ukrainai, ASV vai AIDS pētnieku “mafijai”), organizējam izmeklēšanas komisijas ( ko jums tas atgādina? Man – Zolitūdi), ražojam neskaitāmas ziņas un versijas, lai gan dziļākajā būtībā mēs jau visu zinām.

Tās bezjēdzīgās, prātam neaptverami bezjēdzīgās nāves ir izraisījis visbanālākais cilvēka ļaunums, truls, bezdomu, bezjūtu, nozombēts un, ļoti ticams, kārtīgi apdolbījies ļaunums. Nu palaidu raķeti, nu sajucu, nu gadījās, nu i. Jā, šim ļaunumam ir vārds un uzvārds, un personas kods, bet vai tas  ir būtiskākais?

Būtiskākais man tagad šķiet, ka to trulo bezdomu ļaunumu šobrīd atbalsta visi, kas ražo versijas par “Putina lidmašīnu”, “Kam tas bija izdevīgi”; visi, kas joprojām nespēj paust savu nostāju pret Putina režīmu un Krimas aneksiju, kas joprojām lien ( jā, tieši “lien”) uz Krievijas dienas ikru un JV grabuļu pārtijām Jūrmalā; tie, kas rīkos Pasaules koru olimpiādi Sočos un tie, kas brauks tur dziedāt smukas dziesmiņas. Jo tā jau ir tikai kultūra, tā jau nav politika, un cilvēki jau nav vainīgi, ka Putins “ir tāds”. Vajag taču braukt un “runāt”.

Ko runāt, es pieļauju, ir skaidrs. Kur runāt, to gan neviens nezin. No skatuves, smukās dziesmas vietā? Apbalvošanas ceremonijā, saņemot medaļas no Krievijas amatpersonu rokām, pozējot fotogrāfiem un gludiem Krievijas TV sižetiem, kas liecina – valstī viss ir kārtībā. Mēs par mieru, mēs rīkojam svētkus, pie mums brauc, mūs mīl, mūs ciena, mums pateicas…

Mēs taču to zinām, vai ne?

 

 

Advertisements
Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 1 komentārs

Top Atstāstījums II – Purva bridējs

Kādēļ  „Purva bridējs”?

Pirmkārt, Rūdolfa Blaumaņa 1898. gadā sarakstītā novele ir viena no latviešu literatūras pērlēm, kas gadu gaitā jau piedzīvojusi neskaitāmas interpretācijas un variācijas (sākot jau ar paša Blaumaņa pēc noveles motīviem 1905. gada sarakstīto lugu „Ugunī”, vēlāk – regulāras interpretācijas teātrī, arī kino). Kristīnes un Edgara tēli ir kļuvuši par arhetipiem Latvijas kultūrā.

PB

Atļaujos domāt, ka „Purva bridēja” fabulu joprojām zina katrs latvietis, pat tie, kas nav to lasījuši. Interpretācija gan katram sava – jau kopš pusaudzes gadiem atceros, ka ik  pa laikam „sabiedriskajā telpā”, kāda nu toreiz tā bija (žurnāls ”Liesma” vai skolas jauno literātu sekcija) aktualizējās diskusija, piemēram, par Kristīnes tēla ietekmi uz latviešu sievietes psiholoģiju.  Kristīnes tēla interpretāciju spektrs ir visplašākais: Kristīne – varone, svētā, glābēja, „mūžīgi sievišķais augšup mūs cels”; Kristīne –  upuris, nolemtā, mazohiste un, atvainojos, visbeidzot arī muļķe. Nereti pavīd apzīmējums „Kristīnes komplekss”, kas neprasa tuvākus paskaidrojumus.

Personīgi man ir tuvs uzstādījums, ka „Purva bridēja” mīlestības uzvarā pār racionālu aprēķinu un „veselo saprātu” Blaumanis pietiekami dziļi iekodējis arī  ideālu un vērtību tēmu, kas ir krietni vairāk kā sadzīviska vai psiholoģiska izšķiršanās, kuru puisi precēt… bet lai nu kā, Blaumaņa „Purva bridējs” nenoliedzami ir viens no tiem latviešu literatūras darbiem, kas fundamentāli veidojis latvieša pasaules uzskatu, vērtību un domāšanas sistēmu, tēli – Kristīne, Edgars, Akmentiņš – kļuvuši par arhetipiem.

PB2

Un visbeidzot – nav mazsvarīgi, ka mani, projekta autori, ar Kristīnes vārdu saista gluži personīgas un privātas attiecības – kopš pirmās saskares ar Blaumaņa klasisko noveli man vienmēr nācies vairāk vai mazāk apzināti izjust sava vārda „pievienoto vērtību” – to, kuru Kristīnes vārdam devis Rūdolfs Blaumanis…

Ak jā – un šis ir Rūdolfa Blaumaņa 150. gads…

Tāpēc Atstāstījuma 2. turpinājumā, kas notiks Rakstniecības un mūzikas muzejā oktobrī, es aicinu jūs stāstīt Rūdolfa Blaumaņa “Purva bridēju” – katrs savā, personīgā skatījumā!

Idejām un tā : kzelve at gmail.com

Video no Atstāstījuma I šeit

Bildes no Atstāstījuma I, kas notika 2012. gada septembrī Tabakas farbrikā, izstādē Survival Kit

Ideja – katrs atstāsta kādu latviešu literatūras darbu, kas  nozīmīgs stāstītājam

SK_2012                        „Atstāstījuma”  istabiņa  Tabakas fabrikā

ilze2Ilze Egle stāsta Kārļa Skalbes pasaku „Dvēseļu mežs”

janis Jānis Briedis Vārnu ielas pagalmā stāsta Jāņa Grīziņa „Vārnu ielas republiku”

 

martaSkolniece Marta Kaugure stāsta Raiņa „Pūt, vējiņi!”

IEVA Ieva Birnbauma Lielajos kapos stāsta Kārļa Skalbes „Bendes meitiņu”


ATSTĀSTĪJUMS BALTAJĀ NAKTĪ

Dzīvās performances Tabakas fabrikas kafejnīcā

SK1

SK3

 

SK5

 

 

 

 

 

 

 

 

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Komentēt

Nogurums

Sagurums bija jau pēc darba dienas un “Nacionālo dārgumu”ieraksta, bet nupat, pēc “Sastrēgumstundas” LTV, iestājās nogurums. “Valstij nav jābūt savu pilsoņu advokātam,” sacīja Tieslietu ministrs, ko jūs te atkal no valsts gribat. Es, protams, kā lielākā daļa “parasto”pilsoņu neesmu informēta par “Imantas hakera” Čalovska nodarījuma mērogiem un viņa paša skaidrojumu par notikušo (arī viņa advokāte uz šo O.Skudras jautājumu neatbildēja), tāpēc nemetīšos uz ambrazūras, bet LV amatpersonu kārtējais “man vienalga, ko jūs par mani domājat, jo es par jums nedomāju vispār” uzdzina smagu, smagu nogurumu. Nogurumu no cerības, ka arī valsts kaut ko gribētu darīt savu pilsoņu labā.

Čalovska labā nu raujas viņa draugi un studiju biedri, vāc parakstus par viņa neizdošanu ASV; katru dienu tūkstošiem ierindas pilsoņu ziedo līdzekļus Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļai, vēža slimnieku operācijām ārzemēs, bērnu ārstēšanai, daudzbērnu ģimenēm, ugunsgrēkos cietušajiem, bezmāju dzīvniekiem…jo uz valsts palīdzību cerību nav.

Šodien raidījumā “Nacionālie dārgumi” runājām par arhitektes Martas Staņas degradēto mantojumu – ka sen jau ir laiks pārbūvēt melno kluci “Klondaiku”, kas aizsedz “Splendid Palace” vēsturisko ieeju kinoteātrī, atbilstoši Staņas iecerei – kā gaismas pilnu, caurspīdīgu apjomu, kurā varētu mājot, piemēram, Rīgas Kino muzejs. Cienot Staņas piemiņu un paši sevi. Jā, vajadzētu…Bet jautājums ir tikai viens  – kas to darīs? Ies uz “Rīgas namiem”, Rīgas Domi, Kultūras ministriju, skaidros, stāstīs par Martas Staņas nozīmi, daiļradi un kultūrvēsturisko mantojumu. Pārliecinās lauzt nomas līgumu ar spēļu zāli un maksās par to, maksās par rekonstrukciju, maksās īri par restaurēto objektu…Droši vien – ja neatradīsies kāds pilsonis – fanāts, kurš idejas vārdā gatavs ziedot, šoreiz ne latu labdarības zvanam, bet daļu savas dzīves – neviens. Jo, pārfrāzējot šodien dzirdēto, valstij nav jābūt savu kultūras objektu advokātam.

Pirms nedēļas tieši tāpat runājām par Eizenšteina muzeju Rīgā – nu taču vajag, tūristiem un mums pašiem, johaidī, lai sevi kā pasaules kultūras daļu apjaustu! Jā, bet kas, kas uzņemsies, vilks, vāks, ziedos, zvanīs, nenoguris pierādīs un pārliecinās… Paskaitot, cik tādu “melno caurumu” aizlāpīšana mūsu valstī ir atkarīga tikai no ierindas pilsoņu iniciatīvas un resursiem, saproti, ka vienas dzīves var būt par maz. Jo valsts amatpersonu nostāja ir: “Jums, pilsoņi, vajag – jūs arī dariet.”  Kā man Tviterī tikko atbildēja par valsts neesošo atbalstu savam pilsonim – “Nevienam jau nav aizliegts veidot atbalsta kopu un vākt līdzekļus aizstāvībai.”

Un ir jau taisnība. Nav jau aizliegts, nav.

Ir tikai nogurums.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI, TEKSTI | Komentēt

Kā Fedja kļuva par Teuvo Tulio?

         Teksts publicēts žurnāla @LILIT novembra numurā. Mana dokumentālā filma “Fedja” – skatāma “Splendid Palace”

Mana pirmā satikšanās ar režisoru Teuvo Tulio notika pirms gadiem pieciem – tas bija viņa 95. jubilejas gads ( paša režisora jau vairs nebija šai saulē), Tulio „Latvijas lieta” bija tikko kā atklāta, svaigs un pilnīgi neapgūts notikums rāmajā ikdienas rutīnā. Viņa Latvijas radinieki bija uzstādījuši piemiņas akmeni režisoram pie viņa dzimtas mājām „Šķerbinīkiem”, savukārt Latgales Kultūrvēstures muzeja zālē atklāta foto izstāde ar Tulio filmu kadriem un pat izrādītas divas viņa filmas! Es tolaik rakstīju laikrakstam „Kultūras Forums” un tiku nosūtīta uz Rēzeknes pasākumu uztapināt rakstiņu par „noslēpumaino atklājumu” – somu melodrāmu režisoru ar latgalieša asinīm. Neliegšos, ka uz pasākumu devos bez īpašām gaidām vai cerībām – nu ko jaunu, pārsteidzošu visu redzējušais skatītājs var atklāt 20. gadsimta beigās?  Bet brīdī, kad uz ekrāna iegaismojās Tulio filmas kadri – tā bija  „Dziesma par ugunssārto puķi” – man uz brīdi aizrāvās elpa – tas bija meistardarbs!

It kā dīvaina sagadīšanās – jau vēlāk, pētot Tulio dzīves līkločus un peripetijas, uzzinu, ka tieši tāpat viņš tika „restartēts” jeb otrreiz atklāts arī Somijā. Kādu dienu Somijas Kino arhīvā atskanējis telefona zvans. Zvanītāja bijusi sieviete, kuras tēvs, neliela kinoteātra īpašnieks, bija gājis bojā autokatastrofā, un meita, kārtojot tēva īpašuma lietas, konstatēja, ka kinoteātra bēniņos mētājas „kaut kādas vecas filmas” – vai arhīvam gadījumā nav kāda interese atbraukt un tās savākt? Tas bija Lauri, vēl jauns arhīva līdzstrādnieks, kurš devās novērtēt atradumu. Mazs, nolaists kinoteātris. Putekļaina projekcija. Laika zoba apskādēta kinolenta aprūsējušā bundžā. Teuvo Tulio filma „Dziesma par ugunssārto puķi”. Lauri ielādēja filmu projektorā, un pēc brīža viņa reakcija bija identiska manējai, pirmo reizi redzot Tulio kadrus – aizturēta elpa un  atskārsme, ka tas, ko tu redzi, ir meistardarbs! Tā pamazām sākās aizmirstā režisora atdzimšana kā Fēniskam no pelniem, Somijas Kino arhīvam gan meklējot un restaurējot viņa filmas, kuras  atradās vecās noliktavās, kinoteātros, bēniņos, gan rīkojot Tulio retrospektīvas, gan izdodot filmu DVD un pētījumus…

Tulio bija melodrāmu meistars un arī viņa paša dzīve ir izcils  melodrāmas paraugs – zēns no Lagales sādžas nokļūst lielpilsētā, kur vispirms top slavens un apbrīnots, vēlāk – visu aizmirsts, vientuļš un nesaprasts…

Bet sākās tas viss tā…

Dzīve kā kino

Savās atmiņās Teuvo Tulio stāsta:[1] „Par manu izcelsmi ir izvirzīti dažādi pieļāvumi. Ja vispār esmu kaut kā apzīmēts, tad tiku saukts par poli, krievu, kirgīzu. Ir apgalvots, ka manis iepriekš izmantotais vārds Teodors Tugajs ir vienīgi mākslinieka pseidonīms un patiesībā esmu cēlies no poļu aristokrātiem. Neviens no šiem pieņēmumiem neatbilst patiesībai.

Neesmu uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot savas dzimtas saknes, jo, pēc manām domām, tām nav nekādas nozīmes attiecībā uz manu darbību kino jomā. Turklāt mana dzimtas koka izzināšana nebūt nav viegls vai vienkāršs darbs. Zinu, ka gan mātes, gan tēva dzimtas saknes iestiepjas Turcijā. Kādā mūžīgo karu juceklī turku karaspēks nonāca Latvijā un tam tika izlēņotas lielas platības.[2] Manas mātes tēvs bija turks, tāpat kā mans paša tēvs, savukārt mātes māte, cik man zināms, bija no robežas otras puses – no Polijas.”

Tulio dzimtas koka izzināšana tiešām nav viegls darbs, lai pat neteiktu –  neiespējamā misija, jo karu un juku laiku ārprātā lielākā daļa dokumentu un arhīvu ir gājuši bojā vai izkaisīti pa pasauli – tas arī viens no iemesliem, kas neļauj mums novilkt skaidru un striktu robežu, kur beidzas vēsturiski pamatoti fakti un  sākas Tulio paša vai laikabiedru radītās leģendas. Viena no spilgtākajām ainām ir viņa pasaulē nākšanas stāsts: „Es piedzimu uz putekļaina vilciena sola ceļā no Rīgas uz Pēterburgu. Man mātesmāte kopā ar savu 18 gadus veco meitu vilcienā devās uz Pēterburgu. Ceļš bija ilgs, un vilciena kratīšanās acīmredzot bija iemesls tam, ka dzemdību sāpes sākās priekšlaicīgi. Vecmāmiņa pildīja vecmātes lomu, un trīs stundas pirms nonākšanas galapunktā pasaulē izlēcu es! Baznīcas grāmatās kā dzimšanas vietu atzīmēja Pēterburgu, bet tas neatbilst patiesībai, tur būtu vajadzējis ierakstīt „Vilciens nr. 18, 211. vagons, 4. kupeja” – vai kaut ko tamlīdzīgā stilā.”

Cik patiess ir šis stāsts, kurš ideāli iederētos kādā filmā, pārbaudīt vairs nav mūsu spēkos, un tādu „kinematogrāfisku” epizožu Tulio dzīvē ir ne mazums.

 Māmiņa – daiļā Helēna

Savu bioloģisku tēvu Fedja, cik zināms, nekad nav saticis. Savās atmiņās viņš stāsta, ka nācis pasaulē kā negribētu jeb aprēķina laulību auglis jau pēc vecāku šķiršanās:

„Lielas saimniecības mantiniecei neklājas iemīlēties kalpa zēnā. Viņai vispār nepieklājas iemīlēties, jo vecāki nolemj par savu bērnu laulībām, jauniešu viedokli nevaicājot. Tā rīkojās arī Latvijā, kad mana māte bija jauna. Pret savu gribu viņa piekrita vecāku prasībai, un tāpat pret savu gribu acīmredzot arī mans tēvs apprecējās ar manu māti. Katrā ziņā viņu savienība nebija ilga, bet, es, tās auglis, ierados pasaulē vilcienā ceļā uz Pēterburgu.”

Mums nav faktu par to, vai šīs laulības notikušas, vai tas noticis Latgalē vai Pēterburgā, nav nevienas Fedjas tēva fotogrāfijas, bet skaidrs ir viens – negribētu, aprēķina laulību motīvs un to nereti dramatiskās sekas ir klātesošs daudzās Tulio filmās.

Tātad – vai laulātā vai nelaulātā savienībā, vilcienā vai tomēr kādā medicīnas iestādē  – bet 1912. gada 23. augustā pasaulē nāk puisēns, Teodors Antonius Derožinskis. Derožinskis ir Fedjas mātes otrā vīra, it kā Krievijas armijas virsnieka, kuru viņš nekad nav saticis, uzvārds. Vēlāk, jau Helsinkos, sākot aktiera gaitas, Teodors pieņem uzvārdu Tugajs – kā sava tēva uzvārdu, bet es lēšu, vai tik Tugajs tomēr nav atvasinājums no latgaliskā Turlajs, kas dominē rados pa viņa vecvecāku līniju un latgaliski nozīmē – jā, neko citu kā turks.[3]

Fedjas un viņa māmiņas Helēnas attiecības ir īpašs stāsts. Pirmie desmit puikas dzīves gadi paiet Makašānu „Šķerbinīkos” kopā ar vecvecākiem Ievu un Antonu Garšiniem. Savās atmiņās viņš raksta:

„Mātei nepatika dzīve laukos, un viņa atstāja mani vecvecāku aprūpē, bet pati pārcēlās uz Pēterburgu un iztēlojās, ka ir balerīna. Tomēr nekāda Pļisecka no viņas nesanāca, visa dejošana aprobežojās ar to, ka māte cilāja kājas trešajā rindā septītā no kreisās. Man viņa nozīmēja to pašu, ko skaista viešņa no tālas pilsētas. Vecvecākus es uzrunāju  par papu un mammu, bet māti saucu priekšvārdā par Helēnu, tāpat kā visi pārējie. Biju jau diezgan liels puika, kad aptvēru, ka vecmamma nav mana mamma, un īstā māte ir Helēna. Māte man bija sveša visu manas agrās bērnības laiku. Kā gan varēja būt citādi, ja viņa tikai šad un iegriezās mani apciemot? Nekādas tuvas attiecības nevarēja rasties.”

Par spīti it kā ironiskajai attieksmei pret mātes dejotājas karjeru, viena no nedaudzajām lietām, ko Tulio visu mūžu glabājis, ceļodams no dzīvokļa uz dzīvokli un kas pēc viņa nāves atceļoja pie viņa Latgales radiem un nu atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejā, ir Helēnas atlasa baleta čībiņas…

Bet 10 gadu vecumā Fedjas dzīvē notiek izšķirošs pagriezies – pārcelšanās uz dzīvi pie mātes Helsinkos. Tas ir gads, kad mirst vectēvs – iespējams, vecāmāte vairs nebija pa spēkam vienai tika galā ar augošu, enerģijas pārpilnu puiškānu, iespējams, Helēnas dzīve beidzot  ir gana nostabilizējusies – viņai izveidojušās attiecības ar somu sīkuzņēmēju Alariku Renkvistu. Arī šīs attiecības, domājams, nav vienkāršas nevienam no iesaistītajiem, jo Alarikam oficiāli ir cita ģimene – juridiski attiecības ar Helēnu viņš noformē 1940. gada septembrī, kas jaunā padomju vara pieprasa Somijai izdot visus Latvijas pilsoņus. Toties nu Fedja un Helēna visu atlikušo laiku līdz Helēnas nāvei ir kopā. Helēna audzina lauku puiku par džentelmeni, mācot, kā cēlā gaitā jāšpacierē pa Helsinku promenādēm, smalki jāpucējas un jāmācās valodas. Nedaudz pavaimanājusi, ka labāk dēls būtu darījis ko perspektīvu, viņa iesaista savus draugus un paziņas Tulio kino aktivitātēs. Spilgta, drosmīga, kaismīga, enerģiska, atraktīva, vienmēr uzmanības centrā, vīriešu aplidota un pielūgta – tāda laikabiedru atmiņās palikusi Helēna, tāda Helēnas aura klātesoša Tulio filmu jutekliskumā un dramatismā.

Helēna mirst salīdzinoši jauna – viņai ir nedaudz pāri 50. Viņas nāves iemesls nav zināms. Kara laikā, kad Tulio ir Somijas armijas rindās, Helēna pārpratuma pēc saņem ziņu, ka viņas dēls ir kritis… „Es tam neticu,” skan atbilde. Kas tajā brīdī notiek viņas dvēselē, kādas emociju krāces atkal tiek savaldītas, varam tikai mēģināt iztēloties.

Pati savas dokumentālās filmas „Fedja”tapšanas laikā piedzīvoju negaidītu pārsteigumu, kad pie Tulio piemiņas zīmes Ilzeskalnā nejauši sastapu kādu tūristi no Somijas. Izrādās – profesionāla psihoanalītiķe, kas, aizrāvusies ar Teuvo Tulio filmām, nu pēta Fedjas un Helēnas attiecību stāstu un to, kā tas atspoguļojas viņa daiļradē.

„Vai domājat publicēt savu pētījumu?” interesējos.

„Nē, nē,” viņa attrauc un nosmaida: „Tā ir personīga kaislība, no darba brīvajā laikā.”

Un piebilst: „Some secrets shouldn’t be revealed.”[4]

Helsinkietis –  somu Valentino

Varam tika iedomāties, ko jūt lauku puika, kas uzaudzis Latgales lauku sētā, no kurienes ir 25 kilometri līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai un nav dzirdējis ne par radio, ne kino, nu pēkšņi iesviests lielpilsētas dzīves mutulī: „ Es nerunāju ne somiski, ne zviedriski, un arī mans izskats pievērsa uzmanību. Mani aizvien apsaukāja visādās palamās – reizēm par kirgīzu, reizēm par ķīnieti vai mongoli. Puiku vidū tādas problēmas parasti tomēr atrisināmas pārsteidzoši viegli – es biju spēcīgs un smagu dūri, spēju aizstāvēties arī pret pārspēku.”

Iespējams, šajā brīdi dzimst vēl viena sajūta, kas Fedju nepamet visu turpmāko mūžu un tāpat ir klātesoša viņa filmās – ārpusnieka, savādākā, atšķirīgā, nepieņemtā un nesaprastā dzīves sajūta. Par viņa sirdsdraugu un domu biedru kļūs vēl viens iebraucējs – kāds Valentīns Ivanoff. Abi ir jauni, talantīgi, enerģijas pilni un apsēsti ar kino un vēlmi pierādīt sevi. Iespējams, kino kaislību veido arī  sajūta, ka mākslas pasaule abiem ir krietni vien draudzīgāka un pieņemošāka vide par reālo. Kad abi nolemj, ka ir pienācis laiks izmēģināt spēkus kino, puikas vēl ir padsmitnieki. Valentīns Ivanoff kļūs par režisoru ValentīnuVālu, Fedja – par kino aktieri Teodoru Tugaju,  dēvētu par „somu Valentīno”:

„Mēs ar Vālu nolēmām, ka ķersimies pie Somijai piemērotas eksotiskas filmas izveides. Kas gan varēja būt labāks par čigānu vidi? Mums, protams, nebija iespēju algot profesionālus aktierus, tāpēc vajadzēja samierināties ar amatieriem. Reiz Vāla izdomāja, ka es būtu tas, kas lieliski derētu galvenajā lomā mūsu pirmajam mēģinājumam ar nosaukumu Melnās acis. Man taču bija melni mati un kaut kādas mongoloidas iezīmes zem acīm vai virs tām. Nofilmējām proves, un es nikni lūrēju kā vērsis uz sarkanu lupatu vai Grētas Garbo stilā kaunīgi nodūru guļamistabas ainai raksturīgu skatienu. Nopētījām fotogrāfijas un atzinām, ka manī ir kaut kas līdzīgs Valentino. Tolaik visas filmas labi pelnīja, un mēs prātojām, ka, tiklīdz būsim ķērušies pie darba, kļūsim slaveni.”

Starp citu, abu jaunēkļu pirmā filma –  mīlas drāma iz čigānu dzīves „Melnās acis” 1930. gadā izrādīta arī Rīgā ar nosaukumu „Tur tamburīns skan un ģitāre vaida”.

Fedja nofilmējas vēl trijās Vālas filmās, un viņu ceļi kā radošiem partneriem šķiras – Vāla turpina režisora karjeru, savukārt Fedja saprot, ka ir pienāci brīdis, kuru savās atmiņās viņš apraksta šādi: „Kino bija visa mana dzīve. Tāda tā bija kopš 1929. gada, kad kopā ar Valentīnu Vālu veidojām mūsu pirmās filmas – tad es tēloju lomas, un, cik vien spēju, palīdzēju Vālam arī citos darbos. Tad mūsu ceļi šķīrās, es vēlējos pārcelties no kameras priekšpuses otrpus tai. Gadiem ilgi plānoju, meklēju piemērotu scenārija tēmu, meklēju finansētāju. Līdz ar filmu „Cīņa par Heikiles mājām” sākās arī mana vientuļā cilvēka cīņa…”

Regina

Līdzas mātei Helēnai, otra sieviete, kuru nevar nepieminēt, stāstot par Fedju, ir Regina – aktrise Regina Linnanheimo(1915-1995).

Fedja un Regina satiekas skolā – Helsinku vācu skolā jeb Deutsche Schule. Regina ir tipiska meitene no „labas ģimenes”, labi audzināta, apveltīta ar daiļumu, inteliģenci un talantu; Fedja – nevaldāms, dīvains, traks imigrantu puika… Nesaderīgs pāris, domā Reginas ģimene. Par klasisku pāri Regina un Fedja tā arī nekļūs nekad, bet abu attiecību stāsts ir vēl viena no noslēpumainajām Tulio dzīves epizodēm, kas tā arī nesniedz skaidru atbildi uz „interesentu” uzdoto jautājumu „kaut kas bija vai nebija?”. Tulio oficiāli nekad neapprecas, Regina vienu brīdi ir laulībā ar kādu zviedru grāfu, bet viņu abu attiecības turpinās mūža garumā. Ģimenes draudzene Annikki uz manu naivo jautājumu, kādas tad īsti bija Fedjas un Reginas attiecības, spēji iesmiedamās, izsaucās: „Of course, it was a love!”[5]. Manis jau pieminētā Ilzeskalnā sastaptā psihoanalītiķe no Helsinkiem uzskatīja, ka Fedjas un Reginas attiecības bija kā „diviem policistiem no seriāliem” – katram sava ģimene, attiecības, partneri, bet, ja kaut vai nakts vidū „pienākums sauc”, abi pamet to visu un kopā dodas „pildīt uzdevumu”. Reginai un Tulio galvenais dzīves uzdevums bija viens – kino. Tieši Fedja jau skolas laikā pamana Reginas kinogēnisko ārieni un talantu, un cieši pastāv, ka viņa pirmajā filmā „Cīņa par Heikiles mājām” galvenajā lomā jāfilmējas jauniņajai Reginai Linnanheimo – iesācējai bez pieredzes un aktrises izglītības. Abu debija ir veiksmīga, Regina tiek atklāta kā aktrise un burtiski apbur gan skatītājus, gan kino profesionāļus ar savu porcelāna skaistumu un ziemeļniecisko atturīgumu, zem kura klusi verd kaislību zemdegas. Vārdu savienojums „Reginas skatiens” ar laiku kļūs par jēdzienu Somijas kino mākslā, ar kuru apzīmēt visplašāko emociju un izteiksmju gammu. Vēlākās Tulio (un arī citu režisoru) filmās Regina arvien paplašina savu aktrises ampluā –  no vēsām, daiļām, spēcīgu raksturu apveltītām „ledus karalienēm” līdz kaislību un atkarību plosītām neprātīgām un trakām būtnēm. Regina ne tikai filmējas Tulio filmās, daudzās no tām viņa pilda arī scenāristes, mašīnrakstītājas, tulka un jauno aktieru pedagoga funkcijas, vienu vārdu sakot, ir Tulio labā roka. Piecdesmito gadu beigās Reginai pietiek spēka, lai pieliktu punktu savai kino aktrises karjerai. Turpmāk, pateicoties labajai izglītībai, valodu zināšanām un inteliģencei, viņa strādā „neuzkrītošu” aizkadra  tulka darbu radiofonā.

Attiecības ar Fedju turpinās arī pēc profesionālās sadarbības izbeigšanās. Reginas mājās glabājas daudz Fedjas lietu (jo viņš ir pieradis mainīt dzīvesvietas), te ir daudz Fedjas rokām taisītu mēbeļu (Latgales vectēva iemācītās amata prasmes). Kad Regina nomirst, Fedja pats savām rokām uztaisījis arī viņas zārku.

Sensuela

Par Tulio pēdējo filmu „Sensuela”(1972) varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu, uzfilmēt veselu filmu… Piecdesmitajos gados lēni, bet nenovēršami sākas Tulio karjeras noriets. Galu galā – ir taču jaunas kino valodas laikmets – neoreālisms, jaunais vilnis, bet Fedja spītīgi turpina uzņemt savas melodrāmas. Viņa filmās joprojām skaistas un skumjas sievietes cieta, mīlēja, krita grēkā, tika pavestas un pamestas, sajuka prātā, devās nāvē… Pret viņa filmām atsalst gan publika, gan kritika – „Tulio pēdējās filmas tika sistas kā svešas cūkas,” raksta somu kino zinātnieks Markku Varjola. Un Tulio nolemj būt mūsdienīgs. Uzņemt pirmo krāsaino filmu, drosmīgām, „mūsdienīgām” mīlas ainām… Stāsts gan ir tas pats vecais, jau daudzās Tulio filmā pārstāstītais – Lapzemes meitenes Lailas mīlasstāsts ar pilsētnieku Hansu, vilšanās, pērkamas sievietes skarbais liktenis, grēku izpirkšana… Rezultāts ir katastrofa. Cenzūra pieprasa īsināt erotiskās ainas, pirmizrādei Tulio tiek piedāvāts kinoteātris, kas specializējas pornogrāfisku filmu izplatīšanā, beigās filmu atļauj parādīt pāris nomales ķinīšos. Uz „Sensuelu” tiek nopirktas 665 biļetes. Filma nesaņem nevienu oficiālu recenziju presē. Viss. Tās ir Tulio karjeras beigas – viņš vairs neuzņem nevienu jaunu filmu, aizliedz izrādīt vecās, nesniedz intervijas, neļauj sevi fotogrāfēt un norobežojas no sabiedrības. Tālāko – par filmām pamesta kinoteātra bēniņos – jūs jau zināt.

 

Epiloga vietā

Tulio atdzimšana no aizmirstības Helsinkos notika jau deviņdesmitajos gados. Latvijā viņš atgriežas lēni, soli pa soliem – viņa Latvijas radi izveidojuši piemiņas akmeni Ilzeskalnā pie dzimtas mājām, Latgales Kultūrvēstures muzejā skatāmas dažas viņa personīgās lietas, lēni tapa filma, grāmata… Nu, manuprāt, būtu īstais laiks kādam akadēmiskam pētījumam, kas daudzās mītu, leģendu, faktu drumslas sakārtotu vienotā veselumā – pat varbūt ne tikai tāpēc, lai izzinātu Tulio un viņa neparasto dzimtu, bet uzzinātu kaut ko jaunu par savu vēsturi un tātad – par sevi pašu.

Pagaidām teikšu – meklējiet filmās!


[1] Šeit un turpmāk citēti Tulio atmiņu fragmenti no krājuma „Fedja.Teodors. Tulio”, apgāds „Mansards”, 2012.

[2] Tulio, visticamāk,  runā par pēdējo turku-krievu karu 1877.-78. gadā, kad turkugūstekņus (nevis karaspēku, kā raksta Tulio) atveda arī uz Latgali, gūstekņi vēlāk dzīvoja kopienās, paši nodrošināja sev iztiku.

[3] Turlais (turlajs) – turks, karaīms. Lukašēvičs, Valentīns. „Latgaliešu-latviešu vārdnīca”, Daugavpils universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.

[4] Dažiem noslēpumiem nav jātop atklātiem. (Angl.)

[5] Protams, tā bija mīlestība! (Angl.)

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Birkas , , , , | Komentēt

ATSTĀSTĪJUMS tuvojas, drusku jau var dzirdēt

Pirmie tīzeri manam video projektam Atstāstījums

ir gatavi un ievērtējami  šeit

Paldies, paldies, paldies visiem, kas piedalījās, pieteicās, dalījās – sajutu, ka šāda tipa projektam ir vēl kur augt un izvērsties. Starp citu, “Atstāstījuma – 1” laikā dzima jauna ideja “Atstāstījumam- 2” – visi dalībnieki stāsta vienu un to pašu darbu – piemēram, Blaumaņa “Ugunī”.

Tie būtu pilnīgi dažādi stāsti.

Projekta “Atstāstījums” pilna programma skatāma un klausāma izstādē SURVIVAL KIT Tabakas fabrikā Miera ielā no 6. līdz 16.septembrim.

BALTAJĀ NAKTĪ 8.septembrī no 21.00 – 23.00 turpat Tabakas fabrikā īpaša akcija -Tabakas fabrikas kafejnīcā improvizētā latviešu literatūras atstāstījumu stundā izmeklētam gardēžu pulciņam uz paplātes tiks pienesta latviešu litetratūras klasika!

Ēdienkartē:

Kārlis Skalbe “Dvēseļu mežs”
Jānis Grīziņš “Vārnu ielas republika”
Jānis Jaunsudrabiņš “Aija”
Rainis “Pūt, vējiņi!”
Kārlis Skalbe “Bendes meitiņa”

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 1 komentārs

Pussy Riot

Protams, protams, es arī sekoju līdzi gan Pussy Riot tiesas prāvai, gan tās atbalsīm medijos un citās “viedokļa paušanas-bļaušanas vietnēs”- īpaši jau mūsu Dzintarzemē.

Polāros viedokļus noteikti pamanījāt – vienā polā ir žurnālistes Sandras Veinbergas “rietumu viedokļa” bezkompromisu nostāja, otrā galā – viss šitie a la “a pamēģiniet mošejā tā uzdejot”, “vai briti, kas mīž pie Brīvības pieminekļa, ar nav jāsoda?!?” plus moralizēšana par aizvainotajām kristiešu jūtām un piesmieto svētvietu, kas kulminēja dažos no jebkādas paškontroles atsvabinātos izvirdumos tīmeklī.

Man domāt, pat ezim ir skaidrs, ka PussyRiot “koncertiņš”  nebija spontāns huligānisms,  un salīdzinājumi ar čurājošiem britiem un kapu un svētvietu vandaļiem ir galīgi ne par tēmu. Pat pilnīgi pieļauju, ja tā būtu “vienkārši”sadzērušos vai ar citām vielām apdolbījušos meitušku ālēšanās, iespējams, līdz tiesas zālei šis keiss pat nenonāktu – apsardze bez komentāriem izlingotu kompāniju pa durvīm, vai miliči iecirknī uzšautu pa dupsi, mātes vārdiem paļečītu un iemestu atskurbtuvē. Nu varbūt, varbūt biedru tiesa piespriestu 360 stundas spaidu darbos vai pusgadu nosacīti…bet katrā ziņā, esmu pārliecināta, ka notikums nepieņemtu šadus mērogus.

Tas pilnīgi noteikti nebija huligānisms, lai gan ērti klasificējas par tādu pēc likuma tāda un tāda punkta šitāda. Nē, tā bija mērķtiecīga, apzināta protesta akcija, ietērpta tīrā laikmetīgās mākslas formā ar skaidru vēstījumu. Viss. ( Es negribu tagad izvērtēt – gaumīga, bezgaumīga, augstvērtīga, grupas muzikālās kvalitātes utt., un neskatu to nekādā saistībā ar saldētajām vistām, publisko seksu Dabas muzejā, Tolokovņņikovas vai kādas citas dalībnieces bio, jo tam nav nozīmes, es redzu šo vienu akciju kā tīri realizētu mākslas darbu tā iecerētajā formātā.)

Bet.

Bet.

Bet, bet, bet – diemžēl, lai kā cilvēciski es nejustu līdzi trim jaunajām sievietēm par neadekvāti bargo sodu Krievijas cietumos – arī tiesa, mediju un sabiedrības rekacijas un līdzdalība – un arī sods – ir šī mākslas darba pilnvērtīgas sastāvdaļas. Pussy Riot akcija,tiesa un spriedums ir vienots process, organisms, mākslas darbs, kuram tieši soda spriedums, nevis apžēlošana ievelk izšķirošo la finita akcentu.

( kas gan nenozīmē, ka pret sodu nevar un nevajag protestēt, nebūt nē! )

Kāds būs šī māklsas darba liktenis, neņemos šobrīd prognozēt, to noteiks tikai viens – tas pats, kas vienmēr izvētī visu pēc sava prāta un likumiem – laiks – vai tas, kā daudzi kontraversāli  mākslas darbi, vēl ilgi tracinās, polarizēs auditoriju, izraisīs komentārus, naida lēkmes, pārdomas, uzdos jautājumus un varbūt atradīs arī kādu atbildi, vai kļūs par “garaini, kas veicna vārīšanos” un satrūdēs citu, auglīgāku procesu mēslojumā, vai pamazām nogrims dienu putās…

Bet šobrīd ar visu mūsu  – Pussy Riot jauno sieviešu, Putina un co, baznīcas pārstāvju, žurnālistu, viedokļa līderu, mūziķu, visu tvītotāju, komentētāju un blogotāju līdzdalību ir radīts jauns māksals darbs.

Un tas turpinās.

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | 3 komentāri

Neredzamā kultūra

Kad kārtējo reiz nākas klausīties, kā skaļi tiek pieprasītas atskaites par kultūras „sabiedrisko labumu” – ko mūsu rakstnieki var „piedāvāt sabiedrībai”, kāda būs „atdeve” no papildu finansējuma kultūrai, kā māksla varētu labāk atbilst „sabiedrības vajadzībām”, es domāju – kā, nu kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt kultūras „sabiedrisko labumu”, kā pierādīt tās „atdevi un lietderību”?

Ja ar zeķbikšu vai zābaku  ražošanas – tirgošanas atdevi var tikt galā diezgan elementāri,  tad kā izkalkulēt, piemēram, grāmatas „lietderības koeficientu” un „atdevi”? Pēc tirāžas un pārdoto eksemplāru skaita? Nu nez’ – vismaz manā radu un draugu lokā mēs mēdzam mainīties ar grāmatām, jo saprotamu iemeslu dēļ visu, ko gribas izlasīt, nopirkt nevar,  un tā nu sanāk, ka vienu likumīgi iegādātu grāmatu dabū izlasīt savi ašpadsmit /pārdošanas statistikā/„neredzamie” lasītāji. Un arī tas vēl nav viss galvasmežģis –  ja zeķbikšu atdeve nepielūdzami izbeidzas pēc pāris nedēļām un zābaku pāra – pēc pāris sezonām, tad grāmatas tiek lasītas gadu desmitiem, mantotas no paaudzes paaudzē, pārpirktas, atdotas, aizlienētas uz neatdošanu… Grāmatas tiek aizmirstas plauktu dziļumā, bēniņos, šķūnīšos, lai kādu dienu negaidīti uzrastos un tiktu atkal lasītas – vai zināt brīnišķīgo stāstu, kā  jaunēklis no muzikālās apvienības „Nielsliens Lielsliens” pie krāsns iekuriem nolikto, krustmātei „nevajadzīgo un nelasāmo” grāmatu kaudzītē  nejauši uzgāja 90. gadā izdoto latviešu dzejas izlasi „Man atņēma visu” , izlasīja un tapa pilnīgi pārsteidzoša dziesma ar Guntara Godiņa dzeju „Meitenes, audzējiet krūtis!” ? ( meklēt iekš Vimeo).

Kā izmērīt Godiņa dzejoļa „sabiedrisko labumu” – krustmātei un krustdēlam tik atšķirīgo? Kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt atdevi no tā „neredzamā” intelekta rādiusa,  ko ap sevi rada cilvēks, kurš lasa, kurš iet uz izstādēm, klausās mūziku, kurš izveidojis izpratni par vērtībām un kvalitāti, kurš restaurē savu veco koka māju, nevis nolaiž uz to grunti, nojauc, izzāģē simtgadīgus kokus un aši uzbliež kaut ko stiklā un betonā, tādu ļoti lielu un bezgaumīgu. Ā, un vēl izfunktierē, kā nesamaksāt valstij nodokļus, bet ceļu pie mājas izbūvēt par Eiropas fondu naudu.

Atceros, reiz intervēju literatūras skolotāju no Jelgavas rajona, kura teica: „Man reizi nedēļā vajag pabūt koncertā, muzejā, izrādē… Kaut vai ieiet grāmatnīcā, pašķirstīt jaunās grāmatas, kaut paturēt rokā, pasmaržot papīru, papētīt dizainu.” Lūk, viņai to vajag, un es viņai to novēlu. Un es gribu, lai manus bērnus skolā māca šī skolotāja, nevis tā, kura uzskata ka latviešu literatūra beigusies ar Blaumani un Brigaderi, filmā „Kolka Cool” vispār nav nekādas domas , bet viss, ko viņa nesaprot, nav vajadzīgs un tiesīgs eksistēt. Jo es zinu, ka „neredzamā kultūra” caur viņām abām izplatīsies kā smalks zirnekļa tīkls un sasniegs viņu skolniekus, caur skolniekiem – viņu brāļus un māsas, viņu vecākus, tālāk viņu  kaimiņus, darbabiedrus, un mobingot un bosingot, un apčakarēt kāro priekšnieku arī, beigu beigās arī to.

Latviešu rakstniece Regīna Ezera „Zemdegās” saka: „Kā rasa dara redzamu citādi nesaskatāmo, gandrīz caurspīdīgo , brīnumsmalko tīmekļa zīmējumu, tā šis sudrabainais starojums izgaismoja cilvēkus man visapkārt.” Tieši tāpat ir ar kultūru. Ar neredzamo, ciparu mērvienībās neizmērāmo kultūru, kas tik skaidri saskatāmi izgaismo mūs visus, brāļi un māsas.

 

Publicēts iekš BLOGA IERAKSTI | Komentēt