Kā Fedja kļuva par Teuvo Tulio?

         Teksts publicēts žurnāla @LILIT novembra numurā. Mana dokumentālā filma “Fedja” – skatāma “Splendid Palace”

Mana pirmā satikšanās ar režisoru Teuvo Tulio notika pirms gadiem pieciem – tas bija viņa 95. jubilejas gads ( paša režisora jau vairs nebija šai saulē), Tulio „Latvijas lieta” bija tikko kā atklāta, svaigs un pilnīgi neapgūts notikums rāmajā ikdienas rutīnā. Viņa Latvijas radinieki bija uzstādījuši piemiņas akmeni režisoram pie viņa dzimtas mājām „Šķerbinīkiem”, savukārt Latgales Kultūrvēstures muzeja zālē atklāta foto izstāde ar Tulio filmu kadriem un pat izrādītas divas viņa filmas! Es tolaik rakstīju laikrakstam „Kultūras Forums” un tiku nosūtīta uz Rēzeknes pasākumu uztapināt rakstiņu par „noslēpumaino atklājumu” – somu melodrāmu režisoru ar latgalieša asinīm. Neliegšos, ka uz pasākumu devos bez īpašām gaidām vai cerībām – nu ko jaunu, pārsteidzošu visu redzējušais skatītājs var atklāt 20. gadsimta beigās?  Bet brīdī, kad uz ekrāna iegaismojās Tulio filmas kadri – tā bija  „Dziesma par ugunssārto puķi” – man uz brīdi aizrāvās elpa – tas bija meistardarbs!

It kā dīvaina sagadīšanās – jau vēlāk, pētot Tulio dzīves līkločus un peripetijas, uzzinu, ka tieši tāpat viņš tika „restartēts” jeb otrreiz atklāts arī Somijā. Kādu dienu Somijas Kino arhīvā atskanējis telefona zvans. Zvanītāja bijusi sieviete, kuras tēvs, neliela kinoteātra īpašnieks, bija gājis bojā autokatastrofā, un meita, kārtojot tēva īpašuma lietas, konstatēja, ka kinoteātra bēniņos mētājas „kaut kādas vecas filmas” – vai arhīvam gadījumā nav kāda interese atbraukt un tās savākt? Tas bija Lauri, vēl jauns arhīva līdzstrādnieks, kurš devās novērtēt atradumu. Mazs, nolaists kinoteātris. Putekļaina projekcija. Laika zoba apskādēta kinolenta aprūsējušā bundžā. Teuvo Tulio filma „Dziesma par ugunssārto puķi”. Lauri ielādēja filmu projektorā, un pēc brīža viņa reakcija bija identiska manējai, pirmo reizi redzot Tulio kadrus – aizturēta elpa un  atskārsme, ka tas, ko tu redzi, ir meistardarbs! Tā pamazām sākās aizmirstā režisora atdzimšana kā Fēniskam no pelniem, Somijas Kino arhīvam gan meklējot un restaurējot viņa filmas, kuras  atradās vecās noliktavās, kinoteātros, bēniņos, gan rīkojot Tulio retrospektīvas, gan izdodot filmu DVD un pētījumus…

Tulio bija melodrāmu meistars un arī viņa paša dzīve ir izcils  melodrāmas paraugs – zēns no Lagales sādžas nokļūst lielpilsētā, kur vispirms top slavens un apbrīnots, vēlāk – visu aizmirsts, vientuļš un nesaprasts…

Bet sākās tas viss tā…

Dzīve kā kino

Savās atmiņās Teuvo Tulio stāsta:[1] „Par manu izcelsmi ir izvirzīti dažādi pieļāvumi. Ja vispār esmu kaut kā apzīmēts, tad tiku saukts par poli, krievu, kirgīzu. Ir apgalvots, ka manis iepriekš izmantotais vārds Teodors Tugajs ir vienīgi mākslinieka pseidonīms un patiesībā esmu cēlies no poļu aristokrātiem. Neviens no šiem pieņēmumiem neatbilst patiesībai.

Neesmu uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot savas dzimtas saknes, jo, pēc manām domām, tām nav nekādas nozīmes attiecībā uz manu darbību kino jomā. Turklāt mana dzimtas koka izzināšana nebūt nav viegls vai vienkāršs darbs. Zinu, ka gan mātes, gan tēva dzimtas saknes iestiepjas Turcijā. Kādā mūžīgo karu juceklī turku karaspēks nonāca Latvijā un tam tika izlēņotas lielas platības.[2] Manas mātes tēvs bija turks, tāpat kā mans paša tēvs, savukārt mātes māte, cik man zināms, bija no robežas otras puses – no Polijas.”

Tulio dzimtas koka izzināšana tiešām nav viegls darbs, lai pat neteiktu –  neiespējamā misija, jo karu un juku laiku ārprātā lielākā daļa dokumentu un arhīvu ir gājuši bojā vai izkaisīti pa pasauli – tas arī viens no iemesliem, kas neļauj mums novilkt skaidru un striktu robežu, kur beidzas vēsturiski pamatoti fakti un  sākas Tulio paša vai laikabiedru radītās leģendas. Viena no spilgtākajām ainām ir viņa pasaulē nākšanas stāsts: „Es piedzimu uz putekļaina vilciena sola ceļā no Rīgas uz Pēterburgu. Man mātesmāte kopā ar savu 18 gadus veco meitu vilcienā devās uz Pēterburgu. Ceļš bija ilgs, un vilciena kratīšanās acīmredzot bija iemesls tam, ka dzemdību sāpes sākās priekšlaicīgi. Vecmāmiņa pildīja vecmātes lomu, un trīs stundas pirms nonākšanas galapunktā pasaulē izlēcu es! Baznīcas grāmatās kā dzimšanas vietu atzīmēja Pēterburgu, bet tas neatbilst patiesībai, tur būtu vajadzējis ierakstīt „Vilciens nr. 18, 211. vagons, 4. kupeja” – vai kaut ko tamlīdzīgā stilā.”

Cik patiess ir šis stāsts, kurš ideāli iederētos kādā filmā, pārbaudīt vairs nav mūsu spēkos, un tādu „kinematogrāfisku” epizožu Tulio dzīvē ir ne mazums.

 Māmiņa – daiļā Helēna

Savu bioloģisku tēvu Fedja, cik zināms, nekad nav saticis. Savās atmiņās viņš stāsta, ka nācis pasaulē kā negribētu jeb aprēķina laulību auglis jau pēc vecāku šķiršanās:

„Lielas saimniecības mantiniecei neklājas iemīlēties kalpa zēnā. Viņai vispār nepieklājas iemīlēties, jo vecāki nolemj par savu bērnu laulībām, jauniešu viedokli nevaicājot. Tā rīkojās arī Latvijā, kad mana māte bija jauna. Pret savu gribu viņa piekrita vecāku prasībai, un tāpat pret savu gribu acīmredzot arī mans tēvs apprecējās ar manu māti. Katrā ziņā viņu savienība nebija ilga, bet, es, tās auglis, ierados pasaulē vilcienā ceļā uz Pēterburgu.”

Mums nav faktu par to, vai šīs laulības notikušas, vai tas noticis Latgalē vai Pēterburgā, nav nevienas Fedjas tēva fotogrāfijas, bet skaidrs ir viens – negribētu, aprēķina laulību motīvs un to nereti dramatiskās sekas ir klātesošs daudzās Tulio filmās.

Tātad – vai laulātā vai nelaulātā savienībā, vilcienā vai tomēr kādā medicīnas iestādē  – bet 1912. gada 23. augustā pasaulē nāk puisēns, Teodors Antonius Derožinskis. Derožinskis ir Fedjas mātes otrā vīra, it kā Krievijas armijas virsnieka, kuru viņš nekad nav saticis, uzvārds. Vēlāk, jau Helsinkos, sākot aktiera gaitas, Teodors pieņem uzvārdu Tugajs – kā sava tēva uzvārdu, bet es lēšu, vai tik Tugajs tomēr nav atvasinājums no latgaliskā Turlajs, kas dominē rados pa viņa vecvecāku līniju un latgaliski nozīmē – jā, neko citu kā turks.[3]

Fedjas un viņa māmiņas Helēnas attiecības ir īpašs stāsts. Pirmie desmit puikas dzīves gadi paiet Makašānu „Šķerbinīkos” kopā ar vecvecākiem Ievu un Antonu Garšiniem. Savās atmiņās viņš raksta:

„Mātei nepatika dzīve laukos, un viņa atstāja mani vecvecāku aprūpē, bet pati pārcēlās uz Pēterburgu un iztēlojās, ka ir balerīna. Tomēr nekāda Pļisecka no viņas nesanāca, visa dejošana aprobežojās ar to, ka māte cilāja kājas trešajā rindā septītā no kreisās. Man viņa nozīmēja to pašu, ko skaista viešņa no tālas pilsētas. Vecvecākus es uzrunāju  par papu un mammu, bet māti saucu priekšvārdā par Helēnu, tāpat kā visi pārējie. Biju jau diezgan liels puika, kad aptvēru, ka vecmamma nav mana mamma, un īstā māte ir Helēna. Māte man bija sveša visu manas agrās bērnības laiku. Kā gan varēja būt citādi, ja viņa tikai šad un iegriezās mani apciemot? Nekādas tuvas attiecības nevarēja rasties.”

Par spīti it kā ironiskajai attieksmei pret mātes dejotājas karjeru, viena no nedaudzajām lietām, ko Tulio visu mūžu glabājis, ceļodams no dzīvokļa uz dzīvokli un kas pēc viņa nāves atceļoja pie viņa Latgales radiem un nu atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejā, ir Helēnas atlasa baleta čībiņas…

Bet 10 gadu vecumā Fedjas dzīvē notiek izšķirošs pagriezies – pārcelšanās uz dzīvi pie mātes Helsinkos. Tas ir gads, kad mirst vectēvs – iespējams, vecāmāte vairs nebija pa spēkam vienai tika galā ar augošu, enerģijas pārpilnu puiškānu, iespējams, Helēnas dzīve beidzot  ir gana nostabilizējusies – viņai izveidojušās attiecības ar somu sīkuzņēmēju Alariku Renkvistu. Arī šīs attiecības, domājams, nav vienkāršas nevienam no iesaistītajiem, jo Alarikam oficiāli ir cita ģimene – juridiski attiecības ar Helēnu viņš noformē 1940. gada septembrī, kas jaunā padomju vara pieprasa Somijai izdot visus Latvijas pilsoņus. Toties nu Fedja un Helēna visu atlikušo laiku līdz Helēnas nāvei ir kopā. Helēna audzina lauku puiku par džentelmeni, mācot, kā cēlā gaitā jāšpacierē pa Helsinku promenādēm, smalki jāpucējas un jāmācās valodas. Nedaudz pavaimanājusi, ka labāk dēls būtu darījis ko perspektīvu, viņa iesaista savus draugus un paziņas Tulio kino aktivitātēs. Spilgta, drosmīga, kaismīga, enerģiska, atraktīva, vienmēr uzmanības centrā, vīriešu aplidota un pielūgta – tāda laikabiedru atmiņās palikusi Helēna, tāda Helēnas aura klātesoša Tulio filmu jutekliskumā un dramatismā.

Helēna mirst salīdzinoši jauna – viņai ir nedaudz pāri 50. Viņas nāves iemesls nav zināms. Kara laikā, kad Tulio ir Somijas armijas rindās, Helēna pārpratuma pēc saņem ziņu, ka viņas dēls ir kritis… „Es tam neticu,” skan atbilde. Kas tajā brīdī notiek viņas dvēselē, kādas emociju krāces atkal tiek savaldītas, varam tikai mēģināt iztēloties.

Pati savas dokumentālās filmas „Fedja”tapšanas laikā piedzīvoju negaidītu pārsteigumu, kad pie Tulio piemiņas zīmes Ilzeskalnā nejauši sastapu kādu tūristi no Somijas. Izrādās – profesionāla psihoanalītiķe, kas, aizrāvusies ar Teuvo Tulio filmām, nu pēta Fedjas un Helēnas attiecību stāstu un to, kā tas atspoguļojas viņa daiļradē.

„Vai domājat publicēt savu pētījumu?” interesējos.

„Nē, nē,” viņa attrauc un nosmaida: „Tā ir personīga kaislība, no darba brīvajā laikā.”

Un piebilst: „Some secrets shouldn’t be revealed.”[4]

Helsinkietis –  somu Valentino

Varam tika iedomāties, ko jūt lauku puika, kas uzaudzis Latgales lauku sētā, no kurienes ir 25 kilometri līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai un nav dzirdējis ne par radio, ne kino, nu pēkšņi iesviests lielpilsētas dzīves mutulī: „ Es nerunāju ne somiski, ne zviedriski, un arī mans izskats pievērsa uzmanību. Mani aizvien apsaukāja visādās palamās – reizēm par kirgīzu, reizēm par ķīnieti vai mongoli. Puiku vidū tādas problēmas parasti tomēr atrisināmas pārsteidzoši viegli – es biju spēcīgs un smagu dūri, spēju aizstāvēties arī pret pārspēku.”

Iespējams, šajā brīdi dzimst vēl viena sajūta, kas Fedju nepamet visu turpmāko mūžu un tāpat ir klātesoša viņa filmās – ārpusnieka, savādākā, atšķirīgā, nepieņemtā un nesaprastā dzīves sajūta. Par viņa sirdsdraugu un domu biedru kļūs vēl viens iebraucējs – kāds Valentīns Ivanoff. Abi ir jauni, talantīgi, enerģijas pilni un apsēsti ar kino un vēlmi pierādīt sevi. Iespējams, kino kaislību veido arī  sajūta, ka mākslas pasaule abiem ir krietni vien draudzīgāka un pieņemošāka vide par reālo. Kad abi nolemj, ka ir pienācis laiks izmēģināt spēkus kino, puikas vēl ir padsmitnieki. Valentīns Ivanoff kļūs par režisoru ValentīnuVālu, Fedja – par kino aktieri Teodoru Tugaju,  dēvētu par „somu Valentīno”:

„Mēs ar Vālu nolēmām, ka ķersimies pie Somijai piemērotas eksotiskas filmas izveides. Kas gan varēja būt labāks par čigānu vidi? Mums, protams, nebija iespēju algot profesionālus aktierus, tāpēc vajadzēja samierināties ar amatieriem. Reiz Vāla izdomāja, ka es būtu tas, kas lieliski derētu galvenajā lomā mūsu pirmajam mēģinājumam ar nosaukumu Melnās acis. Man taču bija melni mati un kaut kādas mongoloidas iezīmes zem acīm vai virs tām. Nofilmējām proves, un es nikni lūrēju kā vērsis uz sarkanu lupatu vai Grētas Garbo stilā kaunīgi nodūru guļamistabas ainai raksturīgu skatienu. Nopētījām fotogrāfijas un atzinām, ka manī ir kaut kas līdzīgs Valentino. Tolaik visas filmas labi pelnīja, un mēs prātojām, ka, tiklīdz būsim ķērušies pie darba, kļūsim slaveni.”

Starp citu, abu jaunēkļu pirmā filma –  mīlas drāma iz čigānu dzīves „Melnās acis” 1930. gadā izrādīta arī Rīgā ar nosaukumu „Tur tamburīns skan un ģitāre vaida”.

Fedja nofilmējas vēl trijās Vālas filmās, un viņu ceļi kā radošiem partneriem šķiras – Vāla turpina režisora karjeru, savukārt Fedja saprot, ka ir pienāci brīdis, kuru savās atmiņās viņš apraksta šādi: „Kino bija visa mana dzīve. Tāda tā bija kopš 1929. gada, kad kopā ar Valentīnu Vālu veidojām mūsu pirmās filmas – tad es tēloju lomas, un, cik vien spēju, palīdzēju Vālam arī citos darbos. Tad mūsu ceļi šķīrās, es vēlējos pārcelties no kameras priekšpuses otrpus tai. Gadiem ilgi plānoju, meklēju piemērotu scenārija tēmu, meklēju finansētāju. Līdz ar filmu „Cīņa par Heikiles mājām” sākās arī mana vientuļā cilvēka cīņa…”

Regina

Līdzas mātei Helēnai, otra sieviete, kuru nevar nepieminēt, stāstot par Fedju, ir Regina – aktrise Regina Linnanheimo(1915-1995).

Fedja un Regina satiekas skolā – Helsinku vācu skolā jeb Deutsche Schule. Regina ir tipiska meitene no „labas ģimenes”, labi audzināta, apveltīta ar daiļumu, inteliģenci un talantu; Fedja – nevaldāms, dīvains, traks imigrantu puika… Nesaderīgs pāris, domā Reginas ģimene. Par klasisku pāri Regina un Fedja tā arī nekļūs nekad, bet abu attiecību stāsts ir vēl viena no noslēpumainajām Tulio dzīves epizodēm, kas tā arī nesniedz skaidru atbildi uz „interesentu” uzdoto jautājumu „kaut kas bija vai nebija?”. Tulio oficiāli nekad neapprecas, Regina vienu brīdi ir laulībā ar kādu zviedru grāfu, bet viņu abu attiecības turpinās mūža garumā. Ģimenes draudzene Annikki uz manu naivo jautājumu, kādas tad īsti bija Fedjas un Reginas attiecības, spēji iesmiedamās, izsaucās: „Of course, it was a love!”[5]. Manis jau pieminētā Ilzeskalnā sastaptā psihoanalītiķe no Helsinkiem uzskatīja, ka Fedjas un Reginas attiecības bija kā „diviem policistiem no seriāliem” – katram sava ģimene, attiecības, partneri, bet, ja kaut vai nakts vidū „pienākums sauc”, abi pamet to visu un kopā dodas „pildīt uzdevumu”. Reginai un Tulio galvenais dzīves uzdevums bija viens – kino. Tieši Fedja jau skolas laikā pamana Reginas kinogēnisko ārieni un talantu, un cieši pastāv, ka viņa pirmajā filmā „Cīņa par Heikiles mājām” galvenajā lomā jāfilmējas jauniņajai Reginai Linnanheimo – iesācējai bez pieredzes un aktrises izglītības. Abu debija ir veiksmīga, Regina tiek atklāta kā aktrise un burtiski apbur gan skatītājus, gan kino profesionāļus ar savu porcelāna skaistumu un ziemeļniecisko atturīgumu, zem kura klusi verd kaislību zemdegas. Vārdu savienojums „Reginas skatiens” ar laiku kļūs par jēdzienu Somijas kino mākslā, ar kuru apzīmēt visplašāko emociju un izteiksmju gammu. Vēlākās Tulio (un arī citu režisoru) filmās Regina arvien paplašina savu aktrises ampluā –  no vēsām, daiļām, spēcīgu raksturu apveltītām „ledus karalienēm” līdz kaislību un atkarību plosītām neprātīgām un trakām būtnēm. Regina ne tikai filmējas Tulio filmās, daudzās no tām viņa pilda arī scenāristes, mašīnrakstītājas, tulka un jauno aktieru pedagoga funkcijas, vienu vārdu sakot, ir Tulio labā roka. Piecdesmito gadu beigās Reginai pietiek spēka, lai pieliktu punktu savai kino aktrises karjerai. Turpmāk, pateicoties labajai izglītībai, valodu zināšanām un inteliģencei, viņa strādā „neuzkrītošu” aizkadra  tulka darbu radiofonā.

Attiecības ar Fedju turpinās arī pēc profesionālās sadarbības izbeigšanās. Reginas mājās glabājas daudz Fedjas lietu (jo viņš ir pieradis mainīt dzīvesvietas), te ir daudz Fedjas rokām taisītu mēbeļu (Latgales vectēva iemācītās amata prasmes). Kad Regina nomirst, Fedja pats savām rokām uztaisījis arī viņas zārku.

Sensuela

Par Tulio pēdējo filmu „Sensuela”(1972) varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu, uzfilmēt veselu filmu… Piecdesmitajos gados lēni, bet nenovēršami sākas Tulio karjeras noriets. Galu galā – ir taču jaunas kino valodas laikmets – neoreālisms, jaunais vilnis, bet Fedja spītīgi turpina uzņemt savas melodrāmas. Viņa filmās joprojām skaistas un skumjas sievietes cieta, mīlēja, krita grēkā, tika pavestas un pamestas, sajuka prātā, devās nāvē… Pret viņa filmām atsalst gan publika, gan kritika – „Tulio pēdējās filmas tika sistas kā svešas cūkas,” raksta somu kino zinātnieks Markku Varjola. Un Tulio nolemj būt mūsdienīgs. Uzņemt pirmo krāsaino filmu, drosmīgām, „mūsdienīgām” mīlas ainām… Stāsts gan ir tas pats vecais, jau daudzās Tulio filmā pārstāstītais – Lapzemes meitenes Lailas mīlasstāsts ar pilsētnieku Hansu, vilšanās, pērkamas sievietes skarbais liktenis, grēku izpirkšana… Rezultāts ir katastrofa. Cenzūra pieprasa īsināt erotiskās ainas, pirmizrādei Tulio tiek piedāvāts kinoteātris, kas specializējas pornogrāfisku filmu izplatīšanā, beigās filmu atļauj parādīt pāris nomales ķinīšos. Uz „Sensuelu” tiek nopirktas 665 biļetes. Filma nesaņem nevienu oficiālu recenziju presē. Viss. Tās ir Tulio karjeras beigas – viņš vairs neuzņem nevienu jaunu filmu, aizliedz izrādīt vecās, nesniedz intervijas, neļauj sevi fotogrāfēt un norobežojas no sabiedrības. Tālāko – par filmām pamesta kinoteātra bēniņos – jūs jau zināt.

 

Epiloga vietā

Tulio atdzimšana no aizmirstības Helsinkos notika jau deviņdesmitajos gados. Latvijā viņš atgriežas lēni, soli pa soliem – viņa Latvijas radi izveidojuši piemiņas akmeni Ilzeskalnā pie dzimtas mājām, Latgales Kultūrvēstures muzejā skatāmas dažas viņa personīgās lietas, lēni tapa filma, grāmata… Nu, manuprāt, būtu īstais laiks kādam akadēmiskam pētījumam, kas daudzās mītu, leģendu, faktu drumslas sakārtotu vienotā veselumā – pat varbūt ne tikai tāpēc, lai izzinātu Tulio un viņa neparasto dzimtu, bet uzzinātu kaut ko jaunu par savu vēsturi un tātad – par sevi pašu.

Pagaidām teikšu – meklējiet filmās!

---

[1] Šeit un turpmāk citēti Tulio atmiņu fragmenti no krājuma „Fedja.Teodors. Tulio”, apgāds „Mansards”, 2012.

[2] Tulio, visticamāk,  runā par pēdējo turku-krievu karu 1877.-78. gadā, kad turkugūstekņus (nevis karaspēku, kā raksta Tulio) atveda arī uz Latgali, gūstekņi vēlāk dzīvoja kopienās, paši nodrošināja sev iztiku.

[3] Turlais (turlajs) – turks, karaīms. Lukašēvičs, Valentīns. „Latgaliešu-latviešu vārdnīca”, Daugavpils universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.

[4] Dažiem noslēpumiem nav jātop atklātiem. (Angl.)

[5] Protams, tā bija mīlestība! (Angl.)

ATSTĀSTĪJUMS tuvojas, drusku jau var dzirdēt

Pirmie tīzeri manam video projektam Atstāstījums

ir gatavi un ievērtējami  šeit

Paldies, paldies, paldies visiem, kas piedalījās, pieteicās, dalījās – sajutu, ka šāda tipa projektam ir vēl kur augt un izvērsties. Starp citu, “Atstāstījuma – 1” laikā dzima jauna ideja “Atstāstījumam- 2” – visi dalībnieki stāsta vienu un to pašu darbu – piemēram, Blaumaņa “Ugunī”.

Tie būtu pilnīgi dažādi stāsti.

Projekta “Atstāstījums” pilna programma skatāma un klausāma izstādē SURVIVAL KIT Tabakas fabrikā Miera ielā no 6. līdz 16.septembrim.

BALTAJĀ NAKTĪ 8.septembrī no 21.00 – 23.00 turpat Tabakas fabrikā īpaša akcija -Tabakas fabrikas kafejnīcā improvizētā latviešu literatūras atstāstījumu stundā izmeklētam gardēžu pulciņam uz paplātes tiks pienesta latviešu litetratūras klasika!

Ēdienkartē:

Kārlis Skalbe “Dvēseļu mežs”
Jānis Grīziņš “Vārnu ielas republika”
Jānis Jaunsudrabiņš “Aija”
Rainis “Pūt, vējiņi!”
Kārlis Skalbe “Bendes meitiņa”

Pussy Riot

Protams, protams, es arī sekoju līdzi gan Pussy Riot tiesas prāvai, gan tās atbalsīm medijos un citās “viedokļa paušanas-bļaušanas vietnēs”- īpaši jau mūsu Dzintarzemē.

Polāros viedokļus noteikti pamanījāt – vienā polā ir žurnālistes Sandras Veinbergas “rietumu viedokļa” bezkompromisu nostāja, otrā galā – viss šitie a la “a pamēģiniet mošejā tā uzdejot”, “vai briti, kas mīž pie Brīvības pieminekļa, ar nav jāsoda?!?” plus moralizēšana par aizvainotajām kristiešu jūtām un piesmieto svētvietu, kas kulminēja dažos no jebkādas paškontroles atsvabinātos izvirdumos tīmeklī.

Man domāt, pat ezim ir skaidrs, ka PussyRiot “koncertiņš”  nebija spontāns huligānisms,  un salīdzinājumi ar čurājošiem britiem un kapu un svētvietu vandaļiem ir galīgi ne par tēmu. Pat pilnīgi pieļauju, ja tā būtu “vienkārši”sadzērušos vai ar citām vielām apdolbījušos meitušku ālēšanās, iespējams, līdz tiesas zālei šis keiss pat nenonāktu – apsardze bez komentāriem izlingotu kompāniju pa durvīm, vai miliči iecirknī uzšautu pa dupsi, mātes vārdiem paļečītu un iemestu atskurbtuvē. Nu varbūt, varbūt biedru tiesa piespriestu 360 stundas spaidu darbos vai pusgadu nosacīti…bet katrā ziņā, esmu pārliecināta, ka notikums nepieņemtu šadus mērogus.

Tas pilnīgi noteikti nebija huligānisms, lai gan ērti klasificējas par tādu pēc likuma tāda un tāda punkta šitāda. Nē, tā bija mērķtiecīga, apzināta protesta akcija, ietērpta tīrā laikmetīgās mākslas formā ar skaidru vēstījumu. Viss. ( Es negribu tagad izvērtēt – gaumīga, bezgaumīga, augstvērtīga, grupas muzikālās kvalitātes utt., un neskatu to nekādā saistībā ar saldētajām vistām, publisko seksu Dabas muzejā, Tolokovņņikovas vai kādas citas dalībnieces bio, jo tam nav nozīmes, es redzu šo vienu akciju kā tīri realizētu mākslas darbu tā iecerētajā formātā.)

Bet.

Bet.

Bet, bet, bet – diemžēl, lai kā cilvēciski es nejustu līdzi trim jaunajām sievietēm par neadekvāti bargo sodu Krievijas cietumos – arī tiesa, mediju un sabiedrības rekacijas un līdzdalība – un arī sods – ir šī mākslas darba pilnvērtīgas sastāvdaļas. Pussy Riot akcija,tiesa un spriedums ir vienots process, organisms, mākslas darbs, kuram tieši soda spriedums, nevis apžēlošana ievelk izšķirošo la finita akcentu.

( kas gan nenozīmē, ka pret sodu nevar un nevajag protestēt, nebūt nē! )

Kāds būs šī māklsas darba liktenis, neņemos šobrīd prognozēt, to noteiks tikai viens – tas pats, kas vienmēr izvētī visu pēc sava prāta un likumiem – laiks – vai tas, kā daudzi kontraversāli  mākslas darbi, vēl ilgi tracinās, polarizēs auditoriju, izraisīs komentārus, naida lēkmes, pārdomas, uzdos jautājumus un varbūt atradīs arī kādu atbildi, vai kļūs par “garaini, kas veicna vārīšanos” un satrūdēs citu, auglīgāku procesu mēslojumā, vai pamazām nogrims dienu putās…

Bet šobrīd ar visu mūsu  – Pussy Riot jauno sieviešu, Putina un co, baznīcas pārstāvju, žurnālistu, viedokļa līderu, mūziķu, visu tvītotāju, komentētāju un blogotāju līdzdalību ir radīts jauns māksals darbs.

Un tas turpinās.

Neredzamā kultūra

Kad kārtējo reiz nākas klausīties, kā skaļi tiek pieprasītas atskaites par kultūras „sabiedrisko labumu” – ko mūsu rakstnieki var „piedāvāt sabiedrībai”, kāda būs „atdeve” no papildu finansējuma kultūrai, kā māksla varētu labāk atbilst „sabiedrības vajadzībām”, es domāju – kā, nu kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt kultūras „sabiedrisko labumu”, kā pierādīt tās „atdevi un lietderību”?

Ja ar zeķbikšu vai zābaku  ražošanas – tirgošanas atdevi var tikt galā diezgan elementāri,  tad kā izkalkulēt, piemēram, grāmatas „lietderības koeficientu” un „atdevi”? Pēc tirāžas un pārdoto eksemplāru skaita? Nu nez’ – vismaz manā radu un draugu lokā mēs mēdzam mainīties ar grāmatām, jo saprotamu iemeslu dēļ visu, ko gribas izlasīt, nopirkt nevar,  un tā nu sanāk, ka vienu likumīgi iegādātu grāmatu dabū izlasīt savi ašpadsmit /pārdošanas statistikā/„neredzamie” lasītāji. Un arī tas vēl nav viss galvasmežģis –  ja zeķbikšu atdeve nepielūdzami izbeidzas pēc pāris nedēļām un zābaku pāra – pēc pāris sezonām, tad grāmatas tiek lasītas gadu desmitiem, mantotas no paaudzes paaudzē, pārpirktas, atdotas, aizlienētas uz neatdošanu… Grāmatas tiek aizmirstas plauktu dziļumā, bēniņos, šķūnīšos, lai kādu dienu negaidīti uzrastos un tiktu atkal lasītas – vai zināt brīnišķīgo stāstu, kā  jaunēklis no muzikālās apvienības „Nielsliens Lielsliens” pie krāsns iekuriem nolikto, krustmātei „nevajadzīgo un nelasāmo” grāmatu kaudzītē  nejauši uzgāja 90. gadā izdoto latviešu dzejas izlasi „Man atņēma visu” , izlasīja un tapa pilnīgi pārsteidzoša dziesma ar Guntara Godiņa dzeju „Meitenes, audzējiet krūtis!” ? ( meklēt iekš Vimeo).

Kā izmērīt Godiņa dzejoļa „sabiedrisko labumu” – krustmātei un krustdēlam tik atšķirīgo? Kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt atdevi no tā „neredzamā” intelekta rādiusa,  ko ap sevi rada cilvēks, kurš lasa, kurš iet uz izstādēm, klausās mūziku, kurš izveidojis izpratni par vērtībām un kvalitāti, kurš restaurē savu veco koka māju, nevis nolaiž uz to grunti, nojauc, izzāģē simtgadīgus kokus un aši uzbliež kaut ko stiklā un betonā, tādu ļoti lielu un bezgaumīgu. Ā, un vēl izfunktierē, kā nesamaksāt valstij nodokļus, bet ceļu pie mājas izbūvēt par Eiropas fondu naudu.

Atceros, reiz intervēju literatūras skolotāju no Jelgavas rajona, kura teica: „Man reizi nedēļā vajag pabūt koncertā, muzejā, izrādē… Kaut vai ieiet grāmatnīcā, pašķirstīt jaunās grāmatas, kaut paturēt rokā, pasmaržot papīru, papētīt dizainu.” Lūk, viņai to vajag, un es viņai to novēlu. Un es gribu, lai manus bērnus skolā māca šī skolotāja, nevis tā, kura uzskata ka latviešu literatūra beigusies ar Blaumani un Brigaderi, filmā „Kolka Cool” vispār nav nekādas domas , bet viss, ko viņa nesaprot, nav vajadzīgs un tiesīgs eksistēt. Jo es zinu, ka „neredzamā kultūra” caur viņām abām izplatīsies kā smalks zirnekļa tīkls un sasniegs viņu skolniekus, caur skolniekiem – viņu brāļus un māsas, viņu vecākus, tālāk viņu  kaimiņus, darbabiedrus, un mobingot un bosingot, un apčakarēt kāro priekšnieku arī, beigu beigās arī to.

Latviešu rakstniece Regīna Ezera „Zemdegās” saka: „Kā rasa dara redzamu citādi nesaskatāmo, gandrīz caurspīdīgo , brīnumsmalko tīmekļa zīmējumu, tā šis sudrabainais starojums izgaismoja cilvēkus man visapkārt.” Tieši tāpat ir ar kultūru. Ar neredzamo, ciparu mērvienībās neizmērāmo kultūru, kas tik skaidri saskatāmi izgaismo mūs visus, brāļi un māsas.

 

Jaunie viļņi

„Man ļoti patīk jaunais vilnis,” tā tālajos astoņdesmitajos dziedāja Ingus Baušķenieks, un nevienam nebija īpaši jāpaskaidro, ka runa ir par mūzikas virzienu  Tieši tāpat kā jebkuram, kurš bija grozījies Kinonama un Kinogalerijas tuvumā, vai palasījies Latvijas kultūras presi, bija vismaz aptuvens priekšstats, ko nozīmē „jaunais vilnis” pasaules kino vēstures kontekstā.

Žans Liks Godārs. “Līdz pēdējam elpas vilcienam” – franču kino jaunais vilnis.

Mūsdienu Latvijas sabiedrības vairumam, kas, pašuprāt, tīri veiksmīgi  iztiek bez Kino nama un Kinogalerijas lektorijiem (jo tādu nav), un pārsvarā arī bez Latvijas kultūras medijiem (jo tādu gandrīz nav), laikam ir savādāk. Sen nebiju manījusi politiķus tik aktīvi iesaistāmies diskusijā par „jauno vilni” – proti, Jūrmalas jauno izpildītāju konkursu „Jaunais vilnis”. Īpaši kareivīgi nacionālās kultūras sardzē pret  latvisko vērtību piesmiešanu un apdraudēšanu metās NA pārstāvji.

Vispār es būtu priecīga rakstīt šos vārdus bez ironijas – ja vien spētu atsaukt atmiņā, piemēram, kāda politiķa satraukto tvītu, bažīgu viedokli blogā vai mediju telpā un rūpju pilnu vaigu par nacionālo vērtību apdraudējumu, kad nesenā pagātnē no dzīves (lasi: nacionālās kultūrtelpas) šķīrās kinoforums „Arsenāls”. Lai arī pēdējos gados ne tikai finansiālu, bet arī menedžmenta  (nemitīgās festivāla vadības maiņas) un paplūdušās koncepcijas samocīts, „Arsenāls” bija vienīgais kinonotikums Latvijā ar starptautisku konkursa skati un žūriju, FIPRESCI žūriju un īpašo Baltijas filmu konkursu, kas, grozi kā gribi, bija iespēja Latvijas filmām pavīdēt gan publikas, gan kino speciālistu uzmanības lokā. Līdz ar „Arsenālu” nebūtībā aiziet arī kāda nacionālās kultūras spēka daļiņa,  dodot iespēju nu aizņemt rūmi Holivudas produkcijai, kas tieši tāpat kā JV, nejūt īpašu respektu pret kādas valsts īpašajām vērtībām – valodu, vēsturi un 11. novembra krastmalu. Ironiski, bet tieši tādi kultūras dzīves notikumi kā „Arsenāls” mūsu publikai deva iespēju iepazīt citus „jaunos viļņus” un pašiem izdarīt savu izvēli, kuram no abiem tērēt savu laiku, līdzekļus un uzmanību – un tā , manuprāt, ir attīstītas sabiedrības ar pašcieņu pazīme – dot publikai izvēli, vai ne? Piedāvāt alternatīvu, piedāvāt kvalitāti, piedāvāt tās nacionālās vērtības ne tikai vārdos, bet arī darbos! Jo labākā un, iespējams, pat vienīgā pretstāves iespēja pret masu kultūras globalizēt-, komercializēt-, apdraudēt- tieksmēm ir spēcīga, kvalitatīva, kopta nacionālā kultūra!

Bet ne jau konkrēti par „Arsenālu” ir šis stāsts, to raiti varētu turpināt ar Dziesmusvētku kustību, kas nīkuļo bez valsts dotācijas, to pašu jau pieminēto Latvijas kultūras preses neesamību, Latvijas lepnumu – kordziedāšanas tradīciju un mūzikas izglītību, kas pagaidām vēl nav zem ūdens, pateicoties  pagātnes iestrādēm un pedagogu upurēties spējai ( lasiet Māra Sirmā interviju 27. jūnija „K-Dienā”), Kultūrkapitāla fonda  spītīgu turēšanu uz politiskās diētas, kultūras atbūtni Nacionālajā attīstības plānā  – un citiem „apdraudējumiem nacionālajām kultūras vērtībām”, kuri politiķus, šķiet, maz uztrauc. Un arī sāpe par „Jaunā viļņa” plosīšanos nacionālajā kultūrtelpā, diemžēl, nav rūpe par nācijas gaumi, vērtībām, izglītības un kultūras līmeni – jo būt „nacionālās kultūras sardzē” prasa ikdienas darbu, ieinteresētību kultūras procesos, vēlmi un spēju izglītoties, lasīt, salīdzināt, analizēt, kā arī izpratni par kultūras nozīmi cilvēka tapšanā par cilvēku, un nācijas – par nāciju, nevis tikai skaļus un slikti iestudētus iznācienus uz kultūras skatuves  sev izdevīgos momentos.

Helēnes portrets

Helsinku Mākslas muzejā „Ateneum” līdz 14. oktobrim skatāma  iespaidīga       Somijas zviedru mākslinieces Helene Schjerfbeck (1862- 1946)                              150. dzimšanas dienai veltīta izstāde.         

Helene Schjerfbeck tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām Ziemeļvalstu māksliniecēm, kura savu vietu mākslas Olimpā iekaroja lēni, ar ziemeļnieciski klusu, bet nelokāmu neatlaidību – lēni gan tāpēc, ka, kā to nepārprotami atklāj viņas izstāde, Helēnes mākslinieciskā izaugsme notika soli pa solim, ārēji pat it kā nemanāmi, bet nenovēršami; gan tāpēc, kā man tika īsi un kodolīgi paskaidrots – ka „viņa bija sieviete”.

Helēne savās gleznās bieži atkārto un modelē vienus un to pašus motīvus („jo viņa nekur īpaši negāja un jaunu iespaidu nebija daudz”)  – bērni, jaunas sievietes, vecas sievietes, māte pie loga, māte ar šuvekli, Helēnas pašportreti. Reizēm vienu un to pašu kompozīciju viņa atkārto pat ar 30 gadu intervālu – it kā tā pati glezna, un reizē pilnīgi cita. Ar gadiem viņas darbi, mākslas zinātnieku vārdiem, kļūst arvien „modernistiskāki”, skatītāja acīm – attīrās no detaļām, izskatās teju divdimensionāli, krāsu laukumi kļūst homogēni, viegli, dūmakaini, gaisma – caurspīdīga un skumja.

Bet ko nu es te slēpjos aiz dažām mākslas zinātnes druskām tā vietā, lai pateiktu, ka esmu iespaidota, saviļņota, aizkustināta , aizkustināta, kā sen nebija bijis – no visa komplekta – gleznas, mākslinieces personība, dzīve, izstādes fundamentālais, loģiskais un reizē emocionālais iekārtojums, jaunas ( lasi – man nezināmas) brīnišķīgas mākslinieces atklāšanas prieks… Un tā nu  savā pirmziemnieces saviļņojumā nevaru atturēties no dažiem citātiem par Helēnes mākslu, Helēnes personību, Helēnes dzīvi, viss viens:

–          Kad neviens no viņas vairs neko negaidīja, viņa pārsteidza ir kritiķus, ir skatītājus ar darbiem, kas radīti pilnīgā nošķirtībā no Helsinku mākslas dzīves.

–          Nekas gleznotājam nevar būt saistošāks par cilvēka iekšējo pasauli, viņa rakstīja.

–          1925.gadā Helēna pārceļas uz  Tamisāri.1918. gada vasarā viņa te pavada dažas nedēļas kopā ar savu draugu, mežzini un rakstnieku Eināru Reiteru. Tās vasaras sajūtas viņa pauž ņirbošas gaismas piepildītajās gleznās „Koki vējā” un „Jūrnieks”. Kad pēc gada Einārs atklāj, ka ir saderinājies, Helēne turpina paust savas jūtas caur mākslu.

–          Vēlīnās un kara gadu pašportretu sērijas atklāj mākslinieces fizisko un garīgo sabrukumu, nežēlojot ne skatītāju, ne sevi. Vienīgi viņas klusās dabas paliek nemainīgi daiļas līdz pašam galam.

Atstāstījums

Meklēju varoņus video projektam ATSTĀSTĪJUMS, kas piedalīsies izstādē SURVIVAL KIT septembrī.

Meklēju – abu dzimumu, visu vecumu, īpašas pazīmes – lasa latviešu literatūru. Šoreiz – nav aktieri un nav rakstnieki, tikai lasītāji:)

Sīkāk, konkrētāk par projektu un literāro gaumi manā tekstā zemāk. Ja Tev ir kāda interesanta personība padomā, kas varētu iesaistīties šai pasākumā – mans epasts kzelve at gmail punkts com.

Atstāstījums – ideja.

Skolas laikā man ļoti patika rakstīt sacerējumus, savukārt atstāstījums likās kas pilnīgi bezjēdzīgs un neradošs un – atstāstīt kāda izlasīta darba saturu, tā, pedagogu prāt, trenējot ne tikai savu atmiņu, bet arī domāšanas un valodas prasmes.

Šodien man arvien biežāk ir jādomā par to nelaimīgo atstāstījumu – īpaši brīžos, kad dzirdu par „mazo valodu”, „izzūdošo valodu” vai valodu, kura jāglābj, jāaizstāv un par kuru jācīnās. Kad lasu interviju ar ārzemēs dzīvojošu meiteni, kas pavēsta, ka, viņasprāt, bērnu smadzenes „labāk piepildīt ar kādu vērtīgāku valodu” nekā latviešu. Kad saprotu, ka formāli visapkārt tiek runāts, lasīts un rakstīts latviešu valodā, bet arvien mazāk mūsdienu publiskākajās domu apmaiņas vietās –  medijos, diskusiju vietnēs, sociālajos tīmekļos pamanu tos, kuri latviešu valodu saprot un izjūt, kuri spējīgi nolasīt ne tikai faktus, bet arī metaforas, eifēmismus, līdzības, kuras slēpj latviešu valoda un, galu galā, – kuri spēj noformulēt domu skaidrā, skaistā un pareizā latviešu valodā.

(Piemēram, pēc Hermaņa dažādi vērtējamā pirmsreferunduma paziņojuma par „nodevēju sarakstiem” pilnā nopietnībā Tviterī tika taujāts, kur tad tie saraksti tiks izlikti, jo viss teiktais tiek uztverts faktoloģiski, ne asociatīvi; kad pēc Poškus filmas „Kolka Cool” karsti diskutē tikai un vienīgi par to, vai tā dzīvo vai nedzīvo Latvijas laukos, nespējot saskatīt filmas metaforu par absurdo ciklisko eksistenci un neziņu „ko darīt ar savu dzīvi”, kas tikpat labi var notikt smalkā ofisā; kad sociālantropologs ar it kā brīnišķīgu izglītību publiski pauž sašutumu, ka leģendārās filmas „Ceplis” autori apbrīno un slavina izmanīgu  blēdi un krāpnieku, nespējot nolasīt šī stāsta rezignāciju un ironiju; kad redaktoram atsūta rakstu vai relīzi kokainā latviešu valodā, un redaktoram nav laika/neviens par to nemaksā/ir slinkums labot vai pat pārrakstīt, un viņš to „iemet” portālā vai avīzē, otrs to izlasa, tad runā, atstāsta, domā raksta, un apburtais loks ir sācies, utt).

„Kāpēc tas rodas?”-  man tikko jautāja vienā intervijā, kur klāstīju šo savu teoriju.

Kāpēc tas rodas?

Es atcerējos rakstnieku Jāni Einfeldu, kurš, atnācis no dienesta Padomju armijā, saprata, ka viņa latviešu valoda ir galīgi noplicināta, un katru rītu rūtiņu burtnīcā ar roku pārrakstīja Upīša „Zaļo zemi”. Lai valoda barojas. Vai šodien skolā vēl jāraksta atstāstījumi latviešu grāmatām?

Grāmatas lasīšanas process ir lēns, intīms, prasa koncentrēšanos, laiku, vēlmi un spēju uztvert, reflektēt, pārdomāt, atcerēties, dalīties. Tas ir process, no kura šodien, aizbildinoties ar „straujo dzīves ritmu”, „informatīvās telpas pārsātinājumu”, mēs atsakāmies un aizvietojam ar komunikāciju sociālajos tīmekļos, klikšķinot uz linkiem, lasot blogus un tvītus – ātri izlasām un ātri aizmirstam.

Atstāstījums – struktūra.

Video darba „Atstāstījums” ideja ir piespiest skatītāju izstāties no „straujā dzīves ritma” un atdzīvināt „lēno” grāmatas lasīšanas pieredzi. Atdzīvināt skaistās latviešu valodas piedzīvojumu – lēni, nesteidzīgi un emocionāli piesātināti.

5 dažādi cilvēki ar video starpniecību pārstāsta mums savu grāmatu, latviešu literatūras darbu, kas uzrunājis, aizkustinājis, atstājis ietekmi uz katra domāšanu un pasaules skatījumu

Kadrs ir vienkāršs, askētisks, rūpīgi izvēlētā vidē, katram varonim atbilstošu fonu un gaismojumu – Pārdaugavas ieliņa, flīzēm izklāta mazgājamā telpa ar pilošu krānu, ainava ar jūru, tukša istaba ar neēvelētu čīkstošu dēļu grīdu. Mēs esam veltījuši laiku, to meklējot un izgaismojot. Cilvēks, kas ir kadrā, ir veltījis laiku, lai atcerētos šo grāmatu, iespējams, pārlasītu, pārdomātu un sagatavotu savu atstāstījumu vai pat priekšnesumu – tās nav no sērijas – ko-nu-es-tagad-atcerēšos, nē. Un viņš stāsta – lēni, ar pauzēm, atceroties, izdzīvojot. Bez jebkādiem papildu stimulatoriem –dinamiskas montāžas, video efektiem, mūzikas. Vienkāršā, kvalitatīvā labi izgaismotā tuvplānā, koncentrējoties uz cilvēka seju un lasīšanas pārdzīvojumu. Stāstu stāstītāju uzdevums ir kā aktieriem – audzēt emocionālo spriedzi, ievilkt skatītāju, piepildīt stāstu ar savu personības spēku, balsi, emocijām, acu skatienu. Viņi nedalās atmiņās vai sajūtās, viņi vienkārši saviem vārdiem pārstāsta labas latviešu literatūras grāmatas sižetu un galvenā varoņa drāmu , ļauj skatītājam dzirdēt tīru, skaistu latviešu valodu un atsaukt atmiņā labu, vērtīgu latviešu literatūras grāmatu – grāmatu, kuru atstāstījumā formātā – personiskā un intīmā – varbūt pat pirmajā brīdī neatpazīs. Taču  pārvarot pirmās mulsuma minūtes un noklausoties stāstu, rezultāts ir pārsteidzošs – skatītājam  privāti un personīgi, gluži kā stāstītāja personīgā pieredze vai dzīvesstāsts, 7-10 minūtēs tiek izstāstīti Kārļa Skalbes „Bendes meitiņa”, Raiņa „Jāzeps  un viņa brāļi”, Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī” un „Andriksons”, Jāņa Jaunsudrabiņa „Aija”, Ērika Ādamsona „Sava ceļa gājējs”…

Dārzi

Žurnāls “Deko”, jūnijs 2012 Vienu gadu arī mani vecāki bija izdomājuši, ka audzēs kāpostu. Es zinu, kāpēc tieši kāposti – tas bija mantojums no Latgales vecvecākiem, Jāņa un Rozālijas, Latgalē vienu laiku visi audzēja kāpostus un pirms Jaunā gada veda … Turpiniet lasīt →

Vientuļā nāve

Tikko kā Tviterī un medijos aumaļām parādījās ziņas, ka viņš rāpjas Vanšu tiltā, man nez kāpēc nebija ilūziju, ka šoreiz viss beigsies „laimīgi” –   tas ir –  ar uz nenoteiktu  laiku atliktu nāvi.

Es atceros viņa lēciena video – tajā brīdī, kad kritienu apturēja trolejbusa vadi, filmētājs pārfokusējās uz policisti, kas priekšplānā regulēja kustību pār tiltu. Viņa pagriež galvu, seko līdzi kritienam, noskatās, tad atgriežas pirmītējā pozā un turpina pildīt savu dienesta pienākumu. Mēmi, klusējot – ne kliedziena, ne rokām aizklāta skatiena, ne plecu nodrebēšanas… Es apzināti nerakstu – „vienaldzīgi”, jo to, kas  notika viņas dvēselē vai prātā, es taču nezinu. Zēna publiskā nāve, par spīti tūkstošiem vērotāju un liecinieku, bija ļoti vientuļa – brīdī, satiekoties ar savu nāvi, viņš bija tikpat vientuļš kā katrs aizgājējs, kura nāvē neviens nav iejaucies.

Lai nu šobrīd paliek diskusiju putas par TV tiešraides un video internetā ētiku, par nenosmērētajām tilta vantīm, nozūmēto atslēgu, komunikācijas un glābšanas stratēģijas bardaku, neuzlauztajām durvīm, garīgās veselības aprūpes kvalitāti… Man pat negribas apspriest cilvēka izvēles brīvību aiziet no dzīves pašam  un darīt to publiski, jo man liekas, ka šis zēns gribēja, lai viņa izvēlētais nāves akts liktu mums domāt par kaut ko citu.

Man ir jādomā par šo nāvi kā zēna simbolisku ziņojumu mums visiem – viņš ziņoja mums par kāda fotogrāfa vientuļo nāvi slimnīcas pagalmā, kurā neviens neiejaucās. Par kāda slima pusaudža nāvi aprūpes centra izolatorā, kurā apkārtējie noskatījās un neviens neiejaucās. Par deviņpadsmitgadīga latviešu puiša mīklaino nāvi Imantas priedē, kurā policija atsakās iejaukties. Par Kristapa Streiča vientuļo nāvi avarējušā lidaparātā… Par tūkstošiem vientuļu nāvju – bērnu, slimu, vecu, jaunu, fiziskai vai garīgai vardarbībai pakļautu, izmisušu, bezpalīdzīgu cilvēku un dzīvnieku dzīvēm un nāvēm, kurās neviens neiejaucas. Par neskaitāmām nāvēm režīma aptrakušā valstī, kuras bez iejaukšanās vēro „starptautiskā sabiedrība”. Varbūt arī par veselu tautu, valstu, kultūru, valodu nāvēm, kuras apstāv mēmi, klusējoši, dažādu objektīvu un subjektīvu attaisnojumu dēļ iejaukties nespējīgi vērotāji.

Mediju atreferējumā par notikušo es lasu: “Plkst.17.15 pārgalvis bija sasniedzis tilta virsotni. Tur viņu neviens nesagaidīja.”

Tā bija vēl viena ļoti vientuļa nāve.

Nokavētais koncerts

 

Sestdienas vakaru es biju ieplānojusi pavadīt Rīgas festivāla atklāšanā – Arvo Pērta un Pētera Vaska koncertā – līdz pat tam brīdim, kad grasījos novietot mašīnu krastmalā, kas, izrādās, bija satiksmei slēgta. Kas bija noticis? Dramatiska avārija, neatliekams ceļu remonts, kādas ūberaugstas personas vizīte pilī? Da nē, nekas tamlīdzīgs, – visticamāk, krastmala no abām pusēm bija nobloķēta, lai varētu netraucēti pulkstens astoņos sestdienas vakarā kaut ko laiski riktēties nākamās dienas nozīmīgam Rīgas kultūras dzīves pasākumam – Tele2 velomaratonam. Ceļu policisti zvilnēja savā dienesta kārā, apgrūtināt sevi un izrāpties uz tilta, lai sniegtu savu artavu ceļu satiksmes regulēšanā, kad ducis vadītāju haotiskā pulciņā meta savus braucamos riņķī, veicot neatļautu kreiso pagriezienu, un pāri tramvaja sliedēm katrs pēc savas izjūtas un pārgalvības koeficienta spraucās iekšā pāri tiltam braucošo mašīnu plūsmā, kas, protams, šādai ofensīvai bija pilnīgi nesagatavoti, vai sniegtu padomus nervozām dāmītēm, kur novietot savu auto, nevienam no policistiem nenāca ne prātā.

Protams, 13. janvāra ielas stāvvietas bija aizņemtas, kabatai pie Mākslinieku nama priekšā aizlikta barjera – tak jau laikam tāpēc, ka pulkstens bija astoņi un maksas stāvēšanas laiks cauri, nav ko vairs stāvvietu darbināt…un, attopoties pie Merķeļa ielas, es attapos arī, ka koncerts laikam jau ir sācies bez manis. Un ka neviens, protams, man neatbildēs, kāda suņa pēc kādam vajadzēja izčakarēt manu pieticīgo sestdienas vakara plānu –  tā taču bija tikai kārtējā tipiskā mūsu valsts situācija, kad kāds pieņem kaut kādu lēmumu, citi darbojas un to izpilda, bet beigu galā neviens par neko neatbild. Tieši tāpat kā, kāpēc kauč kādi valsts iestāžu  juristi, piemēram, kuru stundu likme droši vien ir reizes trīs , četras augstākā kā jebkuram radošajam, a darbalaiks beidzas pulksten 5, vai viņa priekšnieks – ministrs vai valsts uzņēmuma vadītājs – nevar atbildēt, kāpēc gadu no gada, projektu no projekta tiek sastādīti un parakstīti, kā post factum atklājas, tikai un vienīgi valstij neizdevīgi līgumi. Kāpēc PV vadītājs mēnešiem ilgi strādā pie viena līguma, bet beigu beigās ņem un paraksta citu. Kāpēc finansējumu vieglu roku piešķir nevis, piemēram, klasiķim Jānim Streičam “Rūdolfa mantojuma” otrās daļas uzņemšanai, kurš acīmredzot nu netiks uzņemts nekad, bet  reklāmas puišu komandai, par kuru projektu tā arī vairāk nekas nav dzirdēts…

Tā bezcerīgi riņķojot pa savu mīļo Rīgu jaukā sestdienas vakarā un tikpat bezcerīgi gruzot sevi ar visiem šiem „Kāpēc?” jautājumiem, un arvien vairāk attālinoties no koncerta, kurš notiek bez tevis, tevi pēkšņi aplaimo atklāsme, ka varbūt, varbūt šai valsts bezatbildības sistēmai ir tālejošs un uz tavu personības izaugsmi virzīts plāns – ka par to, kā tu visā šajā bezatbildības bardaciņā jūties, atbildi tikai un vienīgi tu pats.