Protams, protams, es arī sekoju līdzi gan Pussy Riot tiesas prāvai, gan tās atbalsīm medijos un citās “viedokļa paušanas-bļaušanas vietnēs”- īpaši jau mūsu Dzintarzemē.
Polāros viedokļus noteikti pamanījāt – vienā polā ir žurnālistes Sandras Veinbergas “rietumu viedokļa” bezkompromisu nostāja, otrā galā – viss šitie a la “a pamēģiniet mošejā tā uzdejot”, “vai briti, kas mīž pie Brīvības pieminekļa, ar nav jāsoda?!?” plus moralizēšana par aizvainotajām kristiešu jūtām un piesmieto svētvietu, kas kulminēja dažos no jebkādas paškontroles atsvabinātos izvirdumos tīmeklī.
Man domāt, pat ezim ir skaidrs, ka PussyRiot “koncertiņš” nebija spontāns huligānisms, un salīdzinājumi ar čurājošiem britiem un kapu un svētvietu vandaļiem ir galīgi ne par tēmu. Pat pilnīgi pieļauju, ja tā būtu “vienkārši”sadzērušos vai ar citām vielām apdolbījušos meitušku ālēšanās, iespējams, līdz tiesas zālei šis keiss pat nenonāktu – apsardze bez komentāriem izlingotu kompāniju pa durvīm, vai miliči iecirknī uzšautu pa dupsi, mātes vārdiem paļečītu un iemestu atskurbtuvē. Nu varbūt, varbūt biedru tiesa piespriestu 360 stundas spaidu darbos vai pusgadu nosacīti…bet katrā ziņā, esmu pārliecināta, ka notikums nepieņemtu šadus mērogus.
Tas pilnīgi noteikti nebija huligānisms, lai gan ērti klasificējas par tādu pēc likuma tāda un tāda punkta šitāda. Nē, tā bija mērķtiecīga, apzināta protesta akcija, ietērpta tīrā laikmetīgās mākslas formā ar skaidru vēstījumu. Viss. ( Es negribu tagad izvērtēt – gaumīga, bezgaumīga, augstvērtīga, grupas muzikālās kvalitātes utt., un neskatu to nekādā saistībā ar saldētajām vistām, publisko seksu Dabas muzejā, Tolokovņņikovas vai kādas citas dalībnieces bio, jo tam nav nozīmes, es redzu šo vienu akciju kā tīri realizētu mākslas darbu tā iecerētajā formātā.)
Bet.
Bet.
Bet, bet, bet – diemžēl, lai kā cilvēciski es nejustu līdzi trim jaunajām sievietēm par neadekvāti bargo sodu Krievijas cietumos – arī tiesa, mediju un sabiedrības rekacijas un līdzdalība – un arī sods – ir šī mākslas darba pilnvērtīgas sastāvdaļas. Pussy Riot akcija,tiesa un spriedums ir vienots process, organisms, mākslas darbs, kuram tieši soda spriedums, nevis apžēlošana ievelk izšķirošo la finita akcentu.
( kas gan nenozīmē, ka pret sodu nevar un nevajag protestēt, nebūt nē! )
Kāds būs šī māklsas darba liktenis, neņemos šobrīd prognozēt, to noteiks tikai viens – tas pats, kas vienmēr izvētī visu pēc sava prāta un likumiem – laiks – vai tas, kā daudzi kontraversāli mākslas darbi, vēl ilgi tracinās, polarizēs auditoriju, izraisīs komentārus, naida lēkmes, pārdomas, uzdos jautājumus un varbūt atradīs arī kādu atbildi, vai kļūs par “garaini, kas veicna vārīšanos” un satrūdēs citu, auglīgāku procesu mēslojumā, vai pamazām nogrims dienu putās…
Bet šobrīd ar visu mūsu – Pussy Riot jauno sieviešu, Putina un co, baznīcas pārstāvju, žurnālistu, viedokļa līderu, mūziķu, visu tvītotāju, komentētāju un blogotāju līdzdalību ir radīts jauns māksals darbs.
Un tas turpinās.
Kristīne Želve 
Nu, jā māksla attīstās pārsvarā šādā virzienā… un ja to sauc par mākslu? Tad jau job tvoju matj ir literatūras pērle un klasika!
Domāju, ka Pussy Riot akcijas kontekstā nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst politisko fonu. Nolamāšanās ir nolamašanās, vēstījums ir vēstijums, un PR tāds nenoliedzami bija. Plus – uzsveru – tā tomēr bija galvenokārt protesta akcija, un tikai tad nāk jebkādas mākslas formas.
Hmm … man domājas šādi. Ja meitenes tik labi zināja ko un kur dara, tad arī varēja ierēķināt tur šādu soda mēru. Līdz ar to atkrīt baigā žēlošana – noziegums un sods. Ja, savukārt, tie ir samērā pastulbi skuķi (sliecos uz šo versiju), tad sods ir nesamērīgi bargs, pietiktu ar daudzām stundām darba kaut vai tās pašas baznīcas labā. Uzpūstā ažiotāža ļoti nepatīk.