Kad kārtējo reiz nākas klausīties, kā skaļi tiek pieprasītas atskaites par kultūras „sabiedrisko labumu” – ko mūsu rakstnieki var „piedāvāt sabiedrībai”, kāda būs „atdeve” no papildu finansējuma kultūrai, kā māksla varētu labāk atbilst „sabiedrības vajadzībām”, es domāju – kā, nu kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt kultūras „sabiedrisko labumu”, kā pierādīt tās „atdevi un lietderību”?
Ja ar zeķbikšu vai zābaku ražošanas – tirgošanas atdevi var tikt galā diezgan elementāri, tad kā izkalkulēt, piemēram, grāmatas „lietderības koeficientu” un „atdevi”? Pēc tirāžas un pārdoto eksemplāru skaita? Nu nez’ – vismaz manā radu un draugu lokā mēs mēdzam mainīties ar grāmatām, jo saprotamu iemeslu dēļ visu, ko gribas izlasīt, nopirkt nevar, un tā nu sanāk, ka vienu likumīgi iegādātu grāmatu dabū izlasīt savi ašpadsmit /pārdošanas statistikā/„neredzamie” lasītāji. Un arī tas vēl nav viss galvasmežģis – ja zeķbikšu atdeve nepielūdzami izbeidzas pēc pāris nedēļām un zābaku pāra – pēc pāris sezonām, tad grāmatas tiek lasītas gadu desmitiem, mantotas no paaudzes paaudzē, pārpirktas, atdotas, aizlienētas uz neatdošanu… Grāmatas tiek aizmirstas plauktu dziļumā, bēniņos, šķūnīšos, lai kādu dienu negaidīti uzrastos un tiktu atkal lasītas – vai zināt brīnišķīgo stāstu, kā jaunēklis no muzikālās apvienības „Nielsliens Lielsliens” pie krāsns iekuriem nolikto, krustmātei „nevajadzīgo un nelasāmo” grāmatu kaudzītē nejauši uzgāja 90. gadā izdoto latviešu dzejas izlasi „Man atņēma visu” , izlasīja un tapa pilnīgi pārsteidzoša dziesma ar Guntara Godiņa dzeju „Meitenes, audzējiet krūtis!” ? ( meklēt iekš Vimeo).
Kā izmērīt Godiņa dzejoļa „sabiedrisko labumu” – krustmātei un krustdēlam tik atšķirīgo? Kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt atdevi no tā „neredzamā” intelekta rādiusa, ko ap sevi rada cilvēks, kurš lasa, kurš iet uz izstādēm, klausās mūziku, kurš izveidojis izpratni par vērtībām un kvalitāti, kurš restaurē savu veco koka māju, nevis nolaiž uz to grunti, nojauc, izzāģē simtgadīgus kokus un aši uzbliež kaut ko stiklā un betonā, tādu ļoti lielu un bezgaumīgu. Ā, un vēl izfunktierē, kā nesamaksāt valstij nodokļus, bet ceļu pie mājas izbūvēt par Eiropas fondu naudu.
Atceros, reiz intervēju literatūras skolotāju no Jelgavas rajona, kura teica: „Man reizi nedēļā vajag pabūt koncertā, muzejā, izrādē… Kaut vai ieiet grāmatnīcā, pašķirstīt jaunās grāmatas, kaut paturēt rokā, pasmaržot papīru, papētīt dizainu.” Lūk, viņai to vajag, un es viņai to novēlu. Un es gribu, lai manus bērnus skolā māca šī skolotāja, nevis tā, kura uzskata ka latviešu literatūra beigusies ar Blaumani un Brigaderi, filmā „Kolka Cool” vispār nav nekādas domas , bet viss, ko viņa nesaprot, nav vajadzīgs un tiesīgs eksistēt. Jo es zinu, ka „neredzamā kultūra” caur viņām abām izplatīsies kā smalks zirnekļa tīkls un sasniegs viņu skolniekus, caur skolniekiem – viņu brāļus un māsas, viņu vecākus, tālāk viņu kaimiņus, darbabiedrus, un mobingot un bosingot, un apčakarēt kāro priekšnieku arī, beigu beigās arī to.
Latviešu rakstniece Regīna Ezera „Zemdegās” saka: „Kā rasa dara redzamu citādi nesaskatāmo, gandrīz caurspīdīgo , brīnumsmalko tīmekļa zīmējumu, tā šis sudrabainais starojums izgaismoja cilvēkus man visapkārt.” Tieši tāpat ir ar kultūru. Ar neredzamo, ciparu mērvienībās neizmērāmo kultūru, kas tik skaidri saskatāmi izgaismo mūs visus, brāļi un māsas.
Kristīne Želve 