„Man ļoti patīk jaunais vilnis,” tā tālajos astoņdesmitajos dziedāja Ingus Baušķenieks, un nevienam nebija īpaši jāpaskaidro, ka runa ir par mūzikas virzienu Tieši tāpat kā jebkuram, kurš bija grozījies Kinonama un Kinogalerijas tuvumā, vai palasījies Latvijas kultūras presi, bija vismaz aptuvens priekšstats, ko nozīmē „jaunais vilnis” pasaules kino vēstures kontekstā.
Žans Liks Godārs. “Līdz pēdējam elpas vilcienam” – franču kino jaunais vilnis.
Mūsdienu Latvijas sabiedrības vairumam, kas, pašuprāt, tīri veiksmīgi iztiek bez Kino nama un Kinogalerijas lektorijiem (jo tādu nav), un pārsvarā arī bez Latvijas kultūras medijiem (jo tādu gandrīz nav), laikam ir savādāk. Sen nebiju manījusi politiķus tik aktīvi iesaistāmies diskusijā par „jauno vilni” – proti, Jūrmalas jauno izpildītāju konkursu „Jaunais vilnis”. Īpaši kareivīgi nacionālās kultūras sardzē pret latvisko vērtību piesmiešanu un apdraudēšanu metās NA pārstāvji.
Vispār es būtu priecīga rakstīt šos vārdus bez ironijas – ja vien spētu atsaukt atmiņā, piemēram, kāda politiķa satraukto tvītu, bažīgu viedokli blogā vai mediju telpā un rūpju pilnu vaigu par nacionālo vērtību apdraudējumu, kad nesenā pagātnē no dzīves (lasi: nacionālās kultūrtelpas) šķīrās kinoforums „Arsenāls”. Lai arī pēdējos gados ne tikai finansiālu, bet arī menedžmenta (nemitīgās festivāla vadības maiņas) un paplūdušās koncepcijas samocīts, „Arsenāls” bija vienīgais kinonotikums Latvijā ar starptautisku konkursa skati un žūriju, FIPRESCI žūriju un īpašo Baltijas filmu konkursu, kas, grozi kā gribi, bija iespēja Latvijas filmām pavīdēt gan publikas, gan kino speciālistu uzmanības lokā. Līdz ar „Arsenālu” nebūtībā aiziet arī kāda nacionālās kultūras spēka daļiņa, dodot iespēju nu aizņemt rūmi Holivudas produkcijai, kas tieši tāpat kā JV, nejūt īpašu respektu pret kādas valsts īpašajām vērtībām – valodu, vēsturi un 11. novembra krastmalu. Ironiski, bet tieši tādi kultūras dzīves notikumi kā „Arsenāls” mūsu publikai deva iespēju iepazīt citus „jaunos viļņus” un pašiem izdarīt savu izvēli, kuram no abiem tērēt savu laiku, līdzekļus un uzmanību – un tā , manuprāt, ir attīstītas sabiedrības ar pašcieņu pazīme – dot publikai izvēli, vai ne? Piedāvāt alternatīvu, piedāvāt kvalitāti, piedāvāt tās nacionālās vērtības ne tikai vārdos, bet arī darbos! Jo labākā un, iespējams, pat vienīgā pretstāves iespēja pret masu kultūras globalizēt-, komercializēt-, apdraudēt- tieksmēm ir spēcīga, kvalitatīva, kopta nacionālā kultūra!
Bet ne jau konkrēti par „Arsenālu” ir šis stāsts, to raiti varētu turpināt ar Dziesmusvētku kustību, kas nīkuļo bez valsts dotācijas, to pašu jau pieminēto Latvijas kultūras preses neesamību, Latvijas lepnumu – kordziedāšanas tradīciju un mūzikas izglītību, kas pagaidām vēl nav zem ūdens, pateicoties pagātnes iestrādēm un pedagogu upurēties spējai ( lasiet Māra Sirmā interviju 27. jūnija „K-Dienā”), Kultūrkapitāla fonda spītīgu turēšanu uz politiskās diētas, kultūras atbūtni Nacionālajā attīstības plānā – un citiem „apdraudējumiem nacionālajām kultūras vērtībām”, kuri politiķus, šķiet, maz uztrauc. Un arī sāpe par „Jaunā viļņa” plosīšanos nacionālajā kultūrtelpā, diemžēl, nav rūpe par nācijas gaumi, vērtībām, izglītības un kultūras līmeni – jo būt „nacionālās kultūras sardzē” prasa ikdienas darbu, ieinteresētību kultūras procesos, vēlmi un spēju izglītoties, lasīt, salīdzināt, analizēt, kā arī izpratni par kultūras nozīmi cilvēka tapšanā par cilvēku, un nācijas – par nāciju, nevis tikai skaļus un slikti iestudētus iznācienus uz kultūras skatuves sev izdevīgos momentos.
Kristīne Želve 