Helsinku Mākslas muzejā „Ateneum” līdz 14. oktobrim skatāma iespaidīga Somijas zviedru mākslinieces Helene Schjerfbeck (1862- 1946) 150. dzimšanas dienai veltīta izstāde.
Helene Schjerfbeck tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām Ziemeļvalstu māksliniecēm, kura savu vietu mākslas Olimpā iekaroja lēni, ar ziemeļnieciski klusu, bet nelokāmu neatlaidību – lēni gan tāpēc, ka, kā to nepārprotami atklāj viņas izstāde, Helēnes mākslinieciskā izaugsme notika soli pa solim, ārēji pat it kā nemanāmi, bet nenovēršami; gan tāpēc, kā man tika īsi un kodolīgi paskaidrots – ka „viņa bija sieviete”.
Helēne savās gleznās bieži atkārto un modelē vienus un to pašus motīvus („jo viņa nekur īpaši negāja un jaunu iespaidu nebija daudz”) – bērni, jaunas sievietes, vecas sievietes, māte pie loga, māte ar šuvekli, Helēnas pašportreti. Reizēm vienu un to pašu kompozīciju viņa atkārto pat ar 30 gadu intervālu – it kā tā pati glezna, un reizē pilnīgi cita. Ar gadiem viņas darbi, mākslas zinātnieku vārdiem, kļūst arvien „modernistiskāki”, skatītāja acīm – attīrās no detaļām, izskatās teju divdimensionāli, krāsu laukumi kļūst homogēni, viegli, dūmakaini, gaisma – caurspīdīga un skumja.
Bet ko nu es te slēpjos aiz dažām mākslas zinātnes druskām tā vietā, lai pateiktu, ka esmu iespaidota, saviļņota, aizkustināta , aizkustināta, kā sen nebija bijis – no visa komplekta – gleznas, mākslinieces personība, dzīve, izstādes fundamentālais, loģiskais un reizē emocionālais iekārtojums, jaunas ( lasi – man nezināmas) brīnišķīgas mākslinieces atklāšanas prieks… Un tā nu savā pirmziemnieces saviļņojumā nevaru atturēties no dažiem citātiem par Helēnes mākslu, Helēnes personību, Helēnes dzīvi, viss viens:
– Kad neviens no viņas vairs neko negaidīja, viņa pārsteidza ir kritiķus, ir skatītājus ar darbiem, kas radīti pilnīgā nošķirtībā no Helsinku mākslas dzīves.
– Nekas gleznotājam nevar būt saistošāks par cilvēka iekšējo pasauli, viņa rakstīja.
– 1925.gadā Helēna pārceļas uz Tamisāri.1918. gada vasarā viņa te pavada dažas nedēļas kopā ar savu draugu, mežzini un rakstnieku Eināru Reiteru. Tās vasaras sajūtas viņa pauž ņirbošas gaismas piepildītajās gleznās „Koki vējā” un „Jūrnieks”. Kad pēc gada Einārs atklāj, ka ir saderinājies, Helēne turpina paust savas jūtas caur mākslu.
– Vēlīnās un kara gadu pašportretu sērijas atklāj mākslinieces fizisko un garīgo sabrukumu, nežēlojot ne skatītāju, ne sevi. Vienīgi viņas klusās dabas paliek nemainīgi daiļas līdz pašam galam.
Kristīne Želve 