Atstāstījums

Meklēju varoņus video projektam ATSTĀSTĪJUMS, kas piedalīsies izstādē SURVIVAL KIT septembrī.

Meklēju – abu dzimumu, visu vecumu, īpašas pazīmes – lasa latviešu literatūru. Šoreiz – nav aktieri un nav rakstnieki, tikai lasītāji:)

Sīkāk, konkrētāk par projektu un literāro gaumi manā tekstā zemāk. Ja Tev ir kāda interesanta personība padomā, kas varētu iesaistīties šai pasākumā – mans epasts kzelve at gmail punkts com.

Atstāstījums – ideja.

Skolas laikā man ļoti patika rakstīt sacerējumus, savukārt atstāstījums likās kas pilnīgi bezjēdzīgs un neradošs un – atstāstīt kāda izlasīta darba saturu, tā, pedagogu prāt, trenējot ne tikai savu atmiņu, bet arī domāšanas un valodas prasmes.

Šodien man arvien biežāk ir jādomā par to nelaimīgo atstāstījumu – īpaši brīžos, kad dzirdu par „mazo valodu”, „izzūdošo valodu” vai valodu, kura jāglābj, jāaizstāv un par kuru jācīnās. Kad lasu interviju ar ārzemēs dzīvojošu meiteni, kas pavēsta, ka, viņasprāt, bērnu smadzenes „labāk piepildīt ar kādu vērtīgāku valodu” nekā latviešu. Kad saprotu, ka formāli visapkārt tiek runāts, lasīts un rakstīts latviešu valodā, bet arvien mazāk mūsdienu publiskākajās domu apmaiņas vietās –  medijos, diskusiju vietnēs, sociālajos tīmekļos pamanu tos, kuri latviešu valodu saprot un izjūt, kuri spējīgi nolasīt ne tikai faktus, bet arī metaforas, eifēmismus, līdzības, kuras slēpj latviešu valoda un, galu galā, – kuri spēj noformulēt domu skaidrā, skaistā un pareizā latviešu valodā.

(Piemēram, pēc Hermaņa dažādi vērtējamā pirmsreferunduma paziņojuma par „nodevēju sarakstiem” pilnā nopietnībā Tviterī tika taujāts, kur tad tie saraksti tiks izlikti, jo viss teiktais tiek uztverts faktoloģiski, ne asociatīvi; kad pēc Poškus filmas „Kolka Cool” karsti diskutē tikai un vienīgi par to, vai tā dzīvo vai nedzīvo Latvijas laukos, nespējot saskatīt filmas metaforu par absurdo ciklisko eksistenci un neziņu „ko darīt ar savu dzīvi”, kas tikpat labi var notikt smalkā ofisā; kad sociālantropologs ar it kā brīnišķīgu izglītību publiski pauž sašutumu, ka leģendārās filmas „Ceplis” autori apbrīno un slavina izmanīgu  blēdi un krāpnieku, nespējot nolasīt šī stāsta rezignāciju un ironiju; kad redaktoram atsūta rakstu vai relīzi kokainā latviešu valodā, un redaktoram nav laika/neviens par to nemaksā/ir slinkums labot vai pat pārrakstīt, un viņš to „iemet” portālā vai avīzē, otrs to izlasa, tad runā, atstāsta, domā raksta, un apburtais loks ir sācies, utt).

„Kāpēc tas rodas?”-  man tikko jautāja vienā intervijā, kur klāstīju šo savu teoriju.

Kāpēc tas rodas?

Es atcerējos rakstnieku Jāni Einfeldu, kurš, atnācis no dienesta Padomju armijā, saprata, ka viņa latviešu valoda ir galīgi noplicināta, un katru rītu rūtiņu burtnīcā ar roku pārrakstīja Upīša „Zaļo zemi”. Lai valoda barojas. Vai šodien skolā vēl jāraksta atstāstījumi latviešu grāmatām?

Grāmatas lasīšanas process ir lēns, intīms, prasa koncentrēšanos, laiku, vēlmi un spēju uztvert, reflektēt, pārdomāt, atcerēties, dalīties. Tas ir process, no kura šodien, aizbildinoties ar „straujo dzīves ritmu”, „informatīvās telpas pārsātinājumu”, mēs atsakāmies un aizvietojam ar komunikāciju sociālajos tīmekļos, klikšķinot uz linkiem, lasot blogus un tvītus – ātri izlasām un ātri aizmirstam.

Atstāstījums – struktūra.

Video darba „Atstāstījums” ideja ir piespiest skatītāju izstāties no „straujā dzīves ritma” un atdzīvināt „lēno” grāmatas lasīšanas pieredzi. Atdzīvināt skaistās latviešu valodas piedzīvojumu – lēni, nesteidzīgi un emocionāli piesātināti.

5 dažādi cilvēki ar video starpniecību pārstāsta mums savu grāmatu, latviešu literatūras darbu, kas uzrunājis, aizkustinājis, atstājis ietekmi uz katra domāšanu un pasaules skatījumu

Kadrs ir vienkāršs, askētisks, rūpīgi izvēlētā vidē, katram varonim atbilstošu fonu un gaismojumu – Pārdaugavas ieliņa, flīzēm izklāta mazgājamā telpa ar pilošu krānu, ainava ar jūru, tukša istaba ar neēvelētu čīkstošu dēļu grīdu. Mēs esam veltījuši laiku, to meklējot un izgaismojot. Cilvēks, kas ir kadrā, ir veltījis laiku, lai atcerētos šo grāmatu, iespējams, pārlasītu, pārdomātu un sagatavotu savu atstāstījumu vai pat priekšnesumu – tās nav no sērijas – ko-nu-es-tagad-atcerēšos, nē. Un viņš stāsta – lēni, ar pauzēm, atceroties, izdzīvojot. Bez jebkādiem papildu stimulatoriem –dinamiskas montāžas, video efektiem, mūzikas. Vienkāršā, kvalitatīvā labi izgaismotā tuvplānā, koncentrējoties uz cilvēka seju un lasīšanas pārdzīvojumu. Stāstu stāstītāju uzdevums ir kā aktieriem – audzēt emocionālo spriedzi, ievilkt skatītāju, piepildīt stāstu ar savu personības spēku, balsi, emocijām, acu skatienu. Viņi nedalās atmiņās vai sajūtās, viņi vienkārši saviem vārdiem pārstāsta labas latviešu literatūras grāmatas sižetu un galvenā varoņa drāmu , ļauj skatītājam dzirdēt tīru, skaistu latviešu valodu un atsaukt atmiņā labu, vērtīgu latviešu literatūras grāmatu – grāmatu, kuru atstāstījumā formātā – personiskā un intīmā – varbūt pat pirmajā brīdī neatpazīs. Taču  pārvarot pirmās mulsuma minūtes un noklausoties stāstu, rezultāts ir pārsteidzošs – skatītājam  privāti un personīgi, gluži kā stāstītāja personīgā pieredze vai dzīvesstāsts, 7-10 minūtēs tiek izstāstīti Kārļa Skalbes „Bendes meitiņa”, Raiņa „Jāzeps  un viņa brāļi”, Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī” un „Andriksons”, Jāņa Jaunsudrabiņa „Aija”, Ērika Ādamsona „Sava ceļa gājējs”…

About kristinezelve

Labotam ticēt!
Šis ieraksts tika publicēts BLOGA IERAKSTI. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

25 Responses to Atstāstījums

  1. Jana saka:

    Ja pēdējā gada laikā no letiņu darbiem esmu izlasījusi 1 A.Eglīšu un 1 K.Želves grāmatu, tas skaitās ? 😀

  2. iveta saka:

    labprāt piedalītos

  3. Digna saka:

    Ideja ir aizrāvusi, būs iemesls notraust putekļus no skolas laika mīļākajām grāmatām! 🙂

  4. Iveta saka:

    Viņai ir 84 gadi. Viņas mājas un sirds ir Latgalē. Arī par latgaliešu valodu viņa joprojām bezcerīgi cīnās. Klausīties viņas stāstos man ir patiess pārdzīvojums un ne tik daudz viņas piesātinātā dzīvespieka , bet visvairāk tās valodas dēļ, kura nu jau ir teju izzudusi. Tieši valoda, kurā viņa pauž savas jūtas man ļauj ieskatīties pagātnē. Dod ziņu, ja škiet atbilsoši.

  5. Qued saka:

    A es tikko ar baudu pārlasīju Zvejnieka dēlu 🙂

  6. Katrīna saka:

    ar aizrautību gaidīšu, kas tev iznāks.. izklausās interesanti 🙂
    starp citu – es arī, protams, lasu..

  7. es ceru, ka atradīsies kāds, kas atstāstīs Ziedoņa “Blēņu pasakas”, īpaši par kroko un dīlu un smalko žogu, uzpurni un cukurpasaku, ai visas tur ir burvīgas. un vēl varbūt kāds atradīsies ar salātzaļu riteni Salūts uz štābiņa mežā fona, kas atstāstīs Vijas Upmales “Slepenais rēbuss” (šim stāstam es pat zinu vietu, kur vajadzētu filmēt, jo, kad bērnībā lasīju grāmatu, man tiešām likās, ka viss notiek manas mājas apkaimē, tik starp pagalma zēniem nebija ne Rināriņa, ne Čināriņa.
    īsāki sakot, es ceru, ka būs arī kaut kas no tām grāmatām, kas skaitās bērnu un jauniešu literatūra. laikam esmu iestrēgusi bērnībā:):):)
    un lai veicas, ideja šķiet burvīga, ja tik tur tas gaišums paliktu un nesagandētos ar kādu pārgudrību bārstīšanu un rūpju savilktu seju! 🙂

    • daiga saka:

      kroko un dilu es pat ieraktiiju/ierunaaju vienam savam draugam audiokasetee taalajos 90-tajos, kad vinjam bija jaalido uz aarzemeem studeet – lai lidojumaa celjsh iisaaks – burviigas ir taas Ziedonja pasakas:)

  8. sabine saka:

    Hm – par dzeju var stāstīt . Piem. Čaka “Umurkumuru”?

  9. Kristīne saka:

    Esmu latviešu valodas skolotāja, un pati nemitīgi lasu un pārlasu. Šopavasar savam dēliņam lasīju ” Dievs, daba, darbs” un ” Straumēnus”-viņš klausījās pacietīgi. Es nevarētu sevi iedomāties bez lasīšanas. Tagad gan lasu Hemingveju, skolotājiem īss tas laiks gadā, lai paši varētu izvēlēties un sevi lutināt!
    Un ideja ir vienreizēja!

  10. Eva saka:

    Man arī nepatika atstāstījumi – ne skolā latviešu, ne augstskolā angļu valodā, bet šī ideja par izlasīto literāro darbu atstāstīšanu izklausās bezgala jauka. Mana mamma man bērnībā atstāstīja sevis lasīto; es daudz grāmatas pārstāstu savam dēlam, kuram viņa disleksijas pēc ir grūti apmierināt savu vajadzību pēc labiem stāstiem/literatūras lasot pašam. Mēs arī vienkārši lasām viņam priekšā – gan latviešu, gan angļu valodā. Jo laba literatūra ir laba literatūra – vai paša izlasīta, vai noklausīta, vai atstāstā dzirdēta. Ar nepacietību gaidīšu šī projekta rezultātus.

  11. Manemune saka:

    Žēl, ka “Mežonīgie Pīrāgi” nav klasika. Mans deviņgadnieks tās grāmatas šķiet no galvas jau zina. Citē jokus, skaidro visiem, kam nav slinkums klausīties, kas ir Amorika un pārlasa atkal un atkal. 🙂

  12. Paldies, mīļie, par komentāriem un vēstulēm – jau esmu vieglā eiforijā un aizkustināta, cik skaisti cilvēki raksta un lasa…Apjēgšu ainavu un saizināšos ar katru no jums.

  13. Annija saka:

    Mani ļoti uzrunāja grāmata “Vilkaču mantiniece”.Esmu izlasījusi arī grāmatas “Pērļu zvejnieks”,”Aka”, “Dzilnas sila balāde”.Ļoti aizraujoša grāmata ir Egila Lukjanska “Memento mori”.Ļoti gribētu piedalīties šajā projektā!

  14. kakulācis saka:

    Pēdējā grāmata,ko esmu izlasījis latviešu valodā ir Margaritas Pervaņeckas ,,Gaetano krematoss,,un pēc izlasīšanas bija tāda ideja aizšaut uz karaostu un ierunāt dažas frāzes personīgajam arhīvam.Bet nu idejas lido gaisā un ceru,ka būs interesanti

  15. daiga saka:

    Ja runājam par atstāstījumiem, kuros nav limitēts lappušu un zīmju skaits, bet ierobežojošais faktors ir tikai laiks, kurā var pateikt vai nu daudz, vai arī kaut ko blīvu, bet vārdu skaitā ne tik pārbāztu, interesanti būtu atstāstīt ko tādu, ko varbūt vairums zinātāju ir palaiduši garām, zinājuši, bet īsti nav pamanījuši. Dziļā pateicībā LKA un Raimondam Briedim, bez kura obligāti brīvprātīgā uzdevuma lekciju kursa ietvaros gadus x atpakaļ, es nekad nebūtu iedomājusies pat paskatīties uz Haralda Eldgasta “Zvaigžņotajām debesīm”, kas starp citu ir klasika, labi lasāma, pārstāstāma un vairumam nezināma. Dārgie atstāstītāji, ceru, ka starp zināmajām, mīļajām lietām būs arī atstāstīts kas tāds, ko ir vērts izlasīt steidzīgajiem un ne tik vērīgajiem lasītājiem. Atgādiniet mums par pērlēm, kas ir aizmirstas, lūdzu!

  16. Aiva saka:

    Ak, man gribētos atstāstīt Poruka “Kā Runcis kļuva par Runcē”, lai vienreiz izbeigtu to “bālo zēnu” rutīnu…

  17. Pauls saka:

    Kristīne, piesakos uz Nāves ēnā.

  18. emily saka:

    Kristīne, lielisks projekts!
    Ir kāds darbs, kas man jau no bērnības laikiem, ikreiz ieejot mežā un pieskaroties kokam, vai vēl vairāk – zīmējot kokus, pat vēl tagad, iedveš bailes un liek aizdomāties par koku un cilvēku īpatnējo saikni. Tas ir Skalbes Dvēseļu mežs.
    Arī man ir īpašas attiecības ar kokiem.
    Man patīk sarunāties ar tiem.

  19. Mans vīrs Paulis Pētersons ir fanāstisks lasītājs un labs stāstnieks. Viņš var izkaidrot, piemēram, Raiņa “Pūt, vējiņi” ideju, lai tā būtu saprotama katram no mūsu 4 bērniem 2-18 gadu vecumā. Man pašai šķiet, ka vispirms vajadzētu atstāstīt klasiku, latviešu zelta fondu. Tur jau tas joks, ka cilvēkus baida vai nu darba apjoms, vai neatpazīstama vide, vai svešs izteiksmes veids. Tie, kuri raksta šodien, vairāk vai mazāk piedomā (vai tas nāk neapzināti) par mūsdienu lasītājam piemērotu formu. Klasika prasa starpniecību un skaidrojumu, un, ja ieķeras tas āķis lūpā un lasītājs uzķer klasikas darbā to domu, to savu jautājumu, tad jau tā lieta aiziet!

  20. gingerjol saka:

    Man šķita lieliska, šeit jau pieminētā Jāņa Einfelda grāmata “Palaidnis”, taču šķiet tā nav klasika. Un no manis arī atstāstītājs slikts, tomēr ideja ir lieliska! Lai veicas!.

  21. Atbalsojums: ATSTĀSTĪJUMS tuvojas, drusku jau var dzirdēt | Kristīne Želve

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s