Atstāstījums

Meklēju varoņus video projektam ATSTĀSTĪJUMS, kas piedalīsies izstādē SURVIVAL KIT septembrī.

Meklēju – abu dzimumu, visu vecumu, īpašas pazīmes – lasa latviešu literatūru. Šoreiz – nav aktieri un nav rakstnieki, tikai lasītāji:)

Sīkāk, konkrētāk par projektu un literāro gaumi manā tekstā zemāk. Ja Tev ir kāda interesanta personība padomā, kas varētu iesaistīties šai pasākumā – mans epasts kzelve at gmail punkts com.

Atstāstījums – ideja.

Skolas laikā man ļoti patika rakstīt sacerējumus, savukārt atstāstījums likās kas pilnīgi bezjēdzīgs un neradošs un – atstāstīt kāda izlasīta darba saturu, tā, pedagogu prāt, trenējot ne tikai savu atmiņu, bet arī domāšanas un valodas prasmes.

Šodien man arvien biežāk ir jādomā par to nelaimīgo atstāstījumu – īpaši brīžos, kad dzirdu par „mazo valodu”, „izzūdošo valodu” vai valodu, kura jāglābj, jāaizstāv un par kuru jācīnās. Kad lasu interviju ar ārzemēs dzīvojošu meiteni, kas pavēsta, ka, viņasprāt, bērnu smadzenes „labāk piepildīt ar kādu vērtīgāku valodu” nekā latviešu. Kad saprotu, ka formāli visapkārt tiek runāts, lasīts un rakstīts latviešu valodā, bet arvien mazāk mūsdienu publiskākajās domu apmaiņas vietās –  medijos, diskusiju vietnēs, sociālajos tīmekļos pamanu tos, kuri latviešu valodu saprot un izjūt, kuri spējīgi nolasīt ne tikai faktus, bet arī metaforas, eifēmismus, līdzības, kuras slēpj latviešu valoda un, galu galā, – kuri spēj noformulēt domu skaidrā, skaistā un pareizā latviešu valodā.

(Piemēram, pēc Hermaņa dažādi vērtējamā pirmsreferunduma paziņojuma par „nodevēju sarakstiem” pilnā nopietnībā Tviterī tika taujāts, kur tad tie saraksti tiks izlikti, jo viss teiktais tiek uztverts faktoloģiski, ne asociatīvi; kad pēc Poškus filmas „Kolka Cool” karsti diskutē tikai un vienīgi par to, vai tā dzīvo vai nedzīvo Latvijas laukos, nespējot saskatīt filmas metaforu par absurdo ciklisko eksistenci un neziņu „ko darīt ar savu dzīvi”, kas tikpat labi var notikt smalkā ofisā; kad sociālantropologs ar it kā brīnišķīgu izglītību publiski pauž sašutumu, ka leģendārās filmas „Ceplis” autori apbrīno un slavina izmanīgu  blēdi un krāpnieku, nespējot nolasīt šī stāsta rezignāciju un ironiju; kad redaktoram atsūta rakstu vai relīzi kokainā latviešu valodā, un redaktoram nav laika/neviens par to nemaksā/ir slinkums labot vai pat pārrakstīt, un viņš to „iemet” portālā vai avīzē, otrs to izlasa, tad runā, atstāsta, domā raksta, un apburtais loks ir sācies, utt).

„Kāpēc tas rodas?”-  man tikko jautāja vienā intervijā, kur klāstīju šo savu teoriju.

Kāpēc tas rodas?

Es atcerējos rakstnieku Jāni Einfeldu, kurš, atnācis no dienesta Padomju armijā, saprata, ka viņa latviešu valoda ir galīgi noplicināta, un katru rītu rūtiņu burtnīcā ar roku pārrakstīja Upīša „Zaļo zemi”. Lai valoda barojas. Vai šodien skolā vēl jāraksta atstāstījumi latviešu grāmatām?

Grāmatas lasīšanas process ir lēns, intīms, prasa koncentrēšanos, laiku, vēlmi un spēju uztvert, reflektēt, pārdomāt, atcerēties, dalīties. Tas ir process, no kura šodien, aizbildinoties ar „straujo dzīves ritmu”, „informatīvās telpas pārsātinājumu”, mēs atsakāmies un aizvietojam ar komunikāciju sociālajos tīmekļos, klikšķinot uz linkiem, lasot blogus un tvītus – ātri izlasām un ātri aizmirstam.

Atstāstījums – struktūra.

Video darba „Atstāstījums” ideja ir piespiest skatītāju izstāties no „straujā dzīves ritma” un atdzīvināt „lēno” grāmatas lasīšanas pieredzi. Atdzīvināt skaistās latviešu valodas piedzīvojumu – lēni, nesteidzīgi un emocionāli piesātināti.

5 dažādi cilvēki ar video starpniecību pārstāsta mums savu grāmatu, latviešu literatūras darbu, kas uzrunājis, aizkustinājis, atstājis ietekmi uz katra domāšanu un pasaules skatījumu

Kadrs ir vienkāršs, askētisks, rūpīgi izvēlētā vidē, katram varonim atbilstošu fonu un gaismojumu – Pārdaugavas ieliņa, flīzēm izklāta mazgājamā telpa ar pilošu krānu, ainava ar jūru, tukša istaba ar neēvelētu čīkstošu dēļu grīdu. Mēs esam veltījuši laiku, to meklējot un izgaismojot. Cilvēks, kas ir kadrā, ir veltījis laiku, lai atcerētos šo grāmatu, iespējams, pārlasītu, pārdomātu un sagatavotu savu atstāstījumu vai pat priekšnesumu – tās nav no sērijas – ko-nu-es-tagad-atcerēšos, nē. Un viņš stāsta – lēni, ar pauzēm, atceroties, izdzīvojot. Bez jebkādiem papildu stimulatoriem –dinamiskas montāžas, video efektiem, mūzikas. Vienkāršā, kvalitatīvā labi izgaismotā tuvplānā, koncentrējoties uz cilvēka seju un lasīšanas pārdzīvojumu. Stāstu stāstītāju uzdevums ir kā aktieriem – audzēt emocionālo spriedzi, ievilkt skatītāju, piepildīt stāstu ar savu personības spēku, balsi, emocijām, acu skatienu. Viņi nedalās atmiņās vai sajūtās, viņi vienkārši saviem vārdiem pārstāsta labas latviešu literatūras grāmatas sižetu un galvenā varoņa drāmu , ļauj skatītājam dzirdēt tīru, skaistu latviešu valodu un atsaukt atmiņā labu, vērtīgu latviešu literatūras grāmatu – grāmatu, kuru atstāstījumā formātā – personiskā un intīmā – varbūt pat pirmajā brīdī neatpazīs. Taču  pārvarot pirmās mulsuma minūtes un noklausoties stāstu, rezultāts ir pārsteidzošs – skatītājam  privāti un personīgi, gluži kā stāstītāja personīgā pieredze vai dzīvesstāsts, 7-10 minūtēs tiek izstāstīti Kārļa Skalbes „Bendes meitiņa”, Raiņa „Jāzeps  un viņa brāļi”, Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī” un „Andriksons”, Jāņa Jaunsudrabiņa „Aija”, Ērika Ādamsona „Sava ceļa gājējs”…