Dārzi

Žurnāls “Deko”, jūnijs 2012

Vienu gadu arī mani vecāki bija izdomājuši, ka audzēs kāpostu.

Es zinu, kāpēc tieši kāposti – tas bija mantojums no Latgales vecvecākiem, Jāņa un Rozālijas, Latgalē vienu laiku visi audzēja kāpostus un pirms Jaunā gada veda uz Ļeņingradas tirgiem. Pavasarī stādīšana, vasarā ravēšana, bezgalgaras vagas, pusdienas stāvā saule un sausas rokas. Rudenī ripoja galvas,  ziemā pārlasīt, noplēst appelējušās vai apsalušās lapas, un prom Ļeņingradas tirgiem. Man šķiet, ka mani vecāki to ilgi neizturēja. Vecvecāki, Jānis un Rozālija, gan. Nebija jau tikai kāposti, bija buļbas, cukurbietes, burkāni, rudzi un lini, un lopiem siens. Es neatceros, ka Jānis un Rozālija kādreiz  būtu runājuši par atgriešanos pie saknēm, dabisku pārtiku, zaļo domāšanu vai, pasarg Dies’, ekoloģisku dzīvesveidu. Dārzs bija mantojums, dārzs bija pienākums. Garas vagas, pusdienas saule un sausas zemes savilktas rokas, smiltis aiz nagiem, tās ir manas atmiņas par mūsu kāpostu gadiem.

Manu Kurzemes vecvecāku, Kārļa un Alvīnes dārzs bija pilnīgi citāds. Ciema skaistākais dārzs, vai kaut kas tādā garā, bija tādi konkursi un droši vien vēl tagad ir. Alvīnes un Kārļa dārzs daudzus gadus bija tas  „Ciema skaistākais dārzs”.  Mēs ar māsu dabūjām tikai dzeltenās pieneņu galviņas kniebt laukā no mauriņa. Pārējais dārzs  bija viņu pārziņā  – pirmajā joslā zemie augi – sniegpulkstenītes, krokusi pavasaros, vēlāk tos nomainīja prīmulas, samtenes, atraitnītes, otrajā līmenī  staipekņaugi un sūnas, izkārtoti pēc domino principa salikto akmens flīžu starpās, trešajā joslā augstie augi un krūmaugi – flokši, cīnijas, lauztās sirdis, ģeorģīnes. Dārza dienvidu stūrī starp divām mūžzaļām tūjām opaps Kārlis pat bija uzslējis mežvīnu apjoztu lapenīti, lapenītes priekšā miniatūrs baseiniņš. Baseiniņā opaps Kārlis vairākas vasaras centās ieaudzēt ūdensrozes. Tas gan viņam neizdevās, ūdensrozes spītīgi negribēja ziedēt, bet rozes, rozes gan Alvīnei un Kārlim padevās. Maigi, biezi plūksnoti ziedi, saslēgti vairogveida  ziedkopās, turējās stingros, tumši zaļos ieeļļotos kātos. Un lilijas, lilijas, miltainiem ziedu zvaniem un zeltītiem putekļiem kausiņa dobumos. Tāds bija ciema skaistākais dārzs! Es neatceros, ka Alvīne un Kārlis būtu runājuši par dārza relaksējošo iedarbību, meditāciju, harmoniju,  vai, Dies’pas,  par dārza iekārtošanas Fen šui.  Dārzs bija darbs, un dārzs  bija pienākums, un ciema skaistākais dārzs  – ļoti atbildīgs pienākums. Līdz vienu vasaru opaps Kārlis pagriezās un aizgāja, pameta Alvīni un ciema skaistāko dārzu, un nekad vairs tajā neatgriezās. Dārzs uzelpoja, atbrīvots no ciema skaistākā dārza pienākuma saldās nastas, un tajā vasarā baseinā atvērās pāris ūdensrožu kausiņi.

Es savu pirmo dārzu iekopu astoņu gadu vecumā, neviena nemotivēta, kā tagad teiktu.

Tas bija pie ieejas mūsu mājā „Jaundrēviņi”, pie vecās ieejas, kamēr tai priekšā vēl nebija uzkleksēta balto ķieģeļu piebūve. Apskretušajām, mūžam vēsajām akmens kāpnēm katrā pusē bija pa lodveida dobei, viena mums, otra kaimiņiem. Es pati sakašņāju to dobi, un mēs ar mammu vienā Rīgas braucienā Centrāltirgū nopirkām stādus – piecas samtenes un piecas leduspuķes, divpadsmit atraitnītes, sešas dzeltenas,  sešas lillā. Pa malām es sasēju kreses un matiolas, stādītās puķes gan īsti negribēja ieaugt, jo mūs dobe nebija tik labā vietā kā kaimiņiem, vecā kļava meta ēnu, un dobei tika vien agrā rīta saule, vēl dzedra un neauglīga. Bet es daudz nebēdāju, jo toties zeme manā dārzā vienmēr bija mitra un vēsa, rokas nekad nebija sausas un zem nagiem neēdās smiltis.

Vienu vasaras novakaru, kašņājoties pa dārzu, es no zemes izcēlu 20 santīmu monētu. Samelnējušu, zemes dzīlēs apglumējušu, patinas klātu 20 santīmu monētu! Tajā laikā bija rubļi, un bija kapeikas, un melnā 20 santīmu monēta bija vēstnesis no kādas pazemē nogrimušas valsts,  par kuru es neko daudz nezināju, par kuru es pat īsti nebiju droša, ka tāda vispār ir pastāvējusi… Apsūbējusī 20 santīmu monēta manā dārzā mēmi liecināja – bija. Tāda valsts te tiešām ir bijusi! Latvija!

Dūrē sažņaugtus,  es nesu 20 santīmus mājā. Es atceros kņudoņu pakrūtē, tā kņudoņa joprojām ir tāda pati, kad… kad tu pēkšņi savā dzīvē kaut ko saproti. Ka ir tā un tā, ka dzīve ir brīnums, nevis darbs, gods vai pienākums.

Trīs diennaktis monēta svilināja man pakrūtē, trešās dienas vakarā es izkašņāju bedrīti savā dārzā starp pojeņu puduri un lupīņu lakstiem, es ieraku tos 20 santīmus atpakaļ dārzā.

Pavasarī viņi izdīga.

Viņi ziedēja skaisti.