Vientuļā nāve

Tikko kā Tviterī un medijos aumaļām parādījās ziņas, ka viņš rāpjas Vanšu tiltā, man nez kāpēc nebija ilūziju, ka šoreiz viss beigsies „laimīgi” –   tas ir –  ar uz nenoteiktu  laiku atliktu nāvi.

Es atceros viņa lēciena video – tajā brīdī, kad kritienu apturēja trolejbusa vadi, filmētājs pārfokusējās uz policisti, kas priekšplānā regulēja kustību pār tiltu. Viņa pagriež galvu, seko līdzi kritienam, noskatās, tad atgriežas pirmītējā pozā un turpina pildīt savu dienesta pienākumu. Mēmi, klusējot – ne kliedziena, ne rokām aizklāta skatiena, ne plecu nodrebēšanas… Es apzināti nerakstu – „vienaldzīgi”, jo to, kas  notika viņas dvēselē vai prātā, es taču nezinu. Zēna publiskā nāve, par spīti tūkstošiem vērotāju un liecinieku, bija ļoti vientuļa – brīdī, satiekoties ar savu nāvi, viņš bija tikpat vientuļš kā katrs aizgājējs, kura nāvē neviens nav iejaucies.

Lai nu šobrīd paliek diskusiju putas par TV tiešraides un video internetā ētiku, par nenosmērētajām tilta vantīm, nozūmēto atslēgu, komunikācijas un glābšanas stratēģijas bardaku, neuzlauztajām durvīm, garīgās veselības aprūpes kvalitāti… Man pat negribas apspriest cilvēka izvēles brīvību aiziet no dzīves pašam  un darīt to publiski, jo man liekas, ka šis zēns gribēja, lai viņa izvēlētais nāves akts liktu mums domāt par kaut ko citu.

Man ir jādomā par šo nāvi kā zēna simbolisku ziņojumu mums visiem – viņš ziņoja mums par kāda fotogrāfa vientuļo nāvi slimnīcas pagalmā, kurā neviens neiejaucās. Par kāda slima pusaudža nāvi aprūpes centra izolatorā, kurā apkārtējie noskatījās un neviens neiejaucās. Par deviņpadsmitgadīga latviešu puiša mīklaino nāvi Imantas priedē, kurā policija atsakās iejaukties. Par Kristapa Streiča vientuļo nāvi avarējušā lidaparātā… Par tūkstošiem vientuļu nāvju – bērnu, slimu, vecu, jaunu, fiziskai vai garīgai vardarbībai pakļautu, izmisušu, bezpalīdzīgu cilvēku un dzīvnieku dzīvēm un nāvēm, kurās neviens neiejaucas. Par neskaitāmām nāvēm režīma aptrakušā valstī, kuras bez iejaukšanās vēro „starptautiskā sabiedrība”. Varbūt arī par veselu tautu, valstu, kultūru, valodu nāvēm, kuras apstāv mēmi, klusējoši, dažādu objektīvu un subjektīvu attaisnojumu dēļ iejaukties nespējīgi vērotāji.

Mediju atreferējumā par notikušo es lasu: “Plkst.17.15 pārgalvis bija sasniedzis tilta virsotni. Tur viņu neviens nesagaidīja.”

Tā bija vēl viena ļoti vientuļa nāve.

About kristinezelve

Labotam ticēt!
Šis ieraksts tika publicēts BLOGA IERAKSTI. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Vientuļā nāve

  1. Dainis Gžibovskis saka:

    Par to pašnāvību, protams, skumji, ka cilvēks nonācis tādā situācijā, ka viņam risinājums šķiet pašnāvība. (Kas patiesībā nemaz nav nekāds risinājums.)
    + Priecē tas, ka kāds šo situāciju uzlūko no šāda skatupunkta, – patīk, ja cilvēks iedziļinās situācijā, nevis truli kādu norej un automātiski meklē vainīgo. Paldies Jums par šo rakstu!

  2. Aija Lulle saka:

    Tikai putns nolaidās pie viņa uz vantīm. Bet nāve nebūs velta, ja lasīsim to kā j’accuse. Ko nevar dzirdēt, to bijām spiesti redzēt. To visu vārdā, kurus šodienas Latvijā negrib sadzirdēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s