Sestdienas vakaru es biju ieplānojusi pavadīt Rīgas festivāla atklāšanā – Arvo Pērta un Pētera Vaska koncertā – līdz pat tam brīdim, kad grasījos novietot mašīnu krastmalā, kas, izrādās, bija satiksmei slēgta. Kas bija noticis? Dramatiska avārija, neatliekams ceļu remonts, kādas ūberaugstas personas vizīte pilī? Da nē, nekas tamlīdzīgs, – visticamāk, krastmala no abām pusēm bija nobloķēta, lai varētu netraucēti pulkstens astoņos sestdienas vakarā kaut ko laiski riktēties nākamās dienas nozīmīgam Rīgas kultūras dzīves pasākumam – Tele2 velomaratonam. Ceļu policisti zvilnēja savā dienesta kārā, apgrūtināt sevi un izrāpties uz tilta, lai sniegtu savu artavu ceļu satiksmes regulēšanā, kad ducis vadītāju haotiskā pulciņā meta savus braucamos riņķī, veicot neatļautu kreiso pagriezienu, un pāri tramvaja sliedēm katrs pēc savas izjūtas un pārgalvības koeficienta spraucās iekšā pāri tiltam braucošo mašīnu plūsmā, kas, protams, šādai ofensīvai bija pilnīgi nesagatavoti, vai sniegtu padomus nervozām dāmītēm, kur novietot savu auto, nevienam no policistiem nenāca ne prātā.
Protams, 13. janvāra ielas stāvvietas bija aizņemtas, kabatai pie Mākslinieku nama priekšā aizlikta barjera – tak jau laikam tāpēc, ka pulkstens bija astoņi un maksas stāvēšanas laiks cauri, nav ko vairs stāvvietu darbināt…un, attopoties pie Merķeļa ielas, es attapos arī, ka koncerts laikam jau ir sācies bez manis. Un ka neviens, protams, man neatbildēs, kāda suņa pēc kādam vajadzēja izčakarēt manu pieticīgo sestdienas vakara plānu – tā taču bija tikai kārtējā tipiskā mūsu valsts situācija, kad kāds pieņem kaut kādu lēmumu, citi darbojas un to izpilda, bet beigu galā neviens par neko neatbild. Tieši tāpat kā, kāpēc kauč kādi valsts iestāžu juristi, piemēram, kuru stundu likme droši vien ir reizes trīs , četras augstākā kā jebkuram radošajam, a darbalaiks beidzas pulksten 5, vai viņa priekšnieks – ministrs vai valsts uzņēmuma vadītājs – nevar atbildēt, kāpēc gadu no gada, projektu no projekta tiek sastādīti un parakstīti, kā post factum atklājas, tikai un vienīgi valstij neizdevīgi līgumi. Kāpēc PV vadītājs mēnešiem ilgi strādā pie viena līguma, bet beigu beigās ņem un paraksta citu. Kāpēc finansējumu vieglu roku piešķir nevis, piemēram, klasiķim Jānim Streičam “Rūdolfa mantojuma” otrās daļas uzņemšanai, kurš acīmredzot nu netiks uzņemts nekad, bet reklāmas puišu komandai, par kuru projektu tā arī vairāk nekas nav dzirdēts…
Tā bezcerīgi riņķojot pa savu mīļo Rīgu jaukā sestdienas vakarā un tikpat bezcerīgi gruzot sevi ar visiem šiem „Kāpēc?” jautājumiem, un arvien vairāk attālinoties no koncerta, kurš notiek bez tevis, tevi pēkšņi aplaimo atklāsme, ka varbūt, varbūt šai valsts bezatbildības sistēmai ir tālejošs un uz tavu personības izaugsmi virzīts plāns – ka par to, kā tu visā šajā bezatbildības bardaciņā jūties, atbildi tikai un vienīgi tu pats.
Kristīne Želve 